realityshow

KATRUSES NOKIA


Zvana modinātājs. Šo telefona modinātāja toni Katruse ar visu sirdi un dvēseli nevar ciest! Tas ir tik vienmuļš, tik kaitinošs! Reiz Katruse ar Alisi starpbrīdī klausījās viena otras mobilā telefona skaņas toņus, un Alise, izdzirdējusi tieši šo toni, nepārprotami ar pilnu sparu lika manīt, ka šis ir tas īstais, lai katru rītu Katrusi modinātu jaunai dienai. Jāsaka gan, kolīdz Alise šo toni bija iestatījusi Katruses mobilajā kā modinātāja zvanu un vairāk kārt uzstājusi, cik svarīgi ir pamosties ar pareizo melodiju, cik svarīgas ir skaņas vibrācijas, temps un visi pārējie štrunti modinātāja melodijā, Katruse nojauta, ka ir pienākusi kārtējā reize, kad vienkārši nav vērts strīdēties un pretoties Alises entuziasmam.
Beidzot Katruse par labu alternatīvu kaitinoši zvanošā modinātāja sadauzīšanai izlemj mosties un to izslēgt. Diena nesola neko labu.
„Pelēkās debesis un lietus lāses uz loga ir lielisks šīs dienas noskaņojuma attēlojums”, gurdi nodomā Katruse.
Šodien meitenes kārtībā ietilpst divi kontroldarbi pašos nemīļākajos priekšmetos- vācu valodā un ģeogrāfijā. Ne gluži tādēļ šo priekšmetu kontroldarbi būs tik neciešami, ka Katrusi neinteresētu ģeogrāfija vai svešvalodas. Patiesībā viss ir gluži otrādi- viņa dievina ceļošanu un visu ar tūrismu saistīto, viņa pat sevi nākotnē nespēj iedomāties kur citur kā straujā un aizrautīgā dzīvesveidā un darbā tūrisma nozarē, taču ar skolotājām šajos priekšmetos skolai nav paveicies.
„Sasodīts,” Katruse noelsās. „Tātad cienījamā Spuldzes kundze mani aplaimos ar vēl kādu pēcstundu projektu, piemēram, par neizpildītu mājasdarbu… un tieši šodien…”
Spuldze nebija vācu valodas skolotājas īstais vārds, taču šādi savā starpā skolēni viņu dēvēja jau neskaitāmi ilgu laika posmu. Pa skolu klīda runas, ka reiz Spuldze dusmu izvirdumā esot kādam skolniekam metusi ar galda lampu, no kuras metiena rezultātā izlidojusi spuldze un sašķīdusi pa visu galdu, traumējot kāda nevainīga skolas bērna roku. Katruse gan īpaši nesliecās šai teju vai leģendai ticēt, bet Spuldzes iesauka jau viņai bija pielipusi un tikai ar grūtībām meitene spēja atcerēties īsto skolotājas uzvārdu Plancenfelde.
„Katruseee! Lejā tevi gaida Alise! Pasteidzies, savādāk atkal kavēsi!”
Meitene satrūkstas un apjauš, ka viņa noteikti kavēs- pat apģērbs nav atrasts, brokastis nav paēstas un zobi nav izmazgāti! Viņa ATKAL kavē!
„Mammu, lai Alise kāpj augšā! Es nedaudz aizgulējos!”
Viens mirklis un Alise jau ir aiz durvīm, viņa allaž pati nāk augšā kopš reizes, kad ar naidīgu skatu viņa lejas stāvā bija sagaidījusi savu draudzeni, kas kavēja gandrīz pusstundu.
„Nu tā, Katruse, ej uz vannas istabu, samazgājies un saķemmē to murskuli, kas tev uz galvas. Es tikmēr atradīšu kādas piemērotas lupatas tavā skapī. Nu, kusties taču, meitēn!”
„Alis, tu esi zelts! Nezinu, ko es bez tevis darītu,” Katruse aši apskauj draudzeni un aizsteidzas uz vannas istabu.
„Njā, es arī nezinu, ko tu bez manis darītu!”
Pēc dažām minūtēm meitenes jau auļo ārā no mājas. Labi, ka skola atrodas dažu minūšu gājiena attālumā no Katruses mājām. Tas ir tīri izdevīgi, ja tu esi piedzimis par cilvēku, kam gēnos ir mūždien kavēt.
„Klau, mīļā mana, tu esi izpildījusi Spuldzes mājasdarbu?” Katruse nevainīgi uzlūkoja Alisi. „Es vakar tā kā nepaspēju, vakarā biju ļoti pārgurusi un domāju, ka varbūt tu man pēdējo reizīti varētu tā sakot aizsist mājasdarbu, ko?”
Alise pēkšņi izskatījās draudīga: „Ja es drīkstu tev jautāt- ko tad tik īpašu tu vakar darīji? Vai atkal esi realitātes šovu upuris vai tomēr kāda smirdīga meksikāņu seriāla pielūdzēja?”
Katruse nodūra skatienu un krietni vien samulsa. Viņai bija paradums sarkt visnepiemērotākajos brīžos. Cilvēki vienmēr nojauta un manīja, ja viņa gribēja ko slēpt, par melošanu nevarēja būt pat runas.
„Kas bija? Kāpēc tu nosarki? Pie kreisās kājas sandales, saki man ko un ar ko tu vakar sadarīji?”
„Nu ja tas tevi tiešām tā interesē,” Katruse iesāka „tad pēcpusdienā es nejauši satiku Reini… Protams, nedomā, ka kaut kas bija! Viņš vienkārši mani pasveicināja un uzaicināja uz skolas domes sanāksmi šodien, jo man esot organizatores talants, kas lieti noderētu rudens ballei.”
Tagad bija Alises kārta nodurt acis, pie tam viņa pēkšņi izskatījās tāda kā bālāka.
„Kā viņš varēja kaut ko uzzināt par tavu organizatores talantu, ja tu iepriekš dzīvē nekad neesi ne ar ko tamlīdzīgu nodarbojusies? Tu taču nepiekriti, ko? Tu taču zini…”
„Alis…Es jau nemaz tā kā negribēju…bet viņš teica, ka man ir jābūt. Nu un tad es izdomāju, kas tur liels? Tas būs formāls pasākums, Reinis grib atrast kādu palīgu. Varu derēt, ka tas priekš viņa viena ir neiedomājami smags darbs- tā balles organizēšana…”
„Ak tad tagad tu zini pat to, ko viņš grib vai negrib un plus vēl esi tik informēta par viņa ikdienas pienākumu nastas smagumu, vai tā tu gribēji man teikt?”
„Izbeidz, tu taču mani pārprati! Es nemaz tā kā īsti negribēju iesaistīties visā šajā padarīšanā, vienkārši Reinis man piedāvāja, un tad es tā padomāju…!”
Ne Alise, ne Katruse vairs neteica neko. Abas draudzenes klusēdamas gāja uz priekšu, cerēdamas, ka otra uzsāks sarunu, pasmiesies par Reini un par pašām un turpinās sarunu par Spuldzes mājasdarbu, par pašu Spuldzi vai vienalga ko citu. Bet ja runājam par Reini, tad šī laikam bija vienīgā lieta par ko abas meitenes nekad nespētu pasmieties. Viss, kas bija saistīts ar šo pievilcīgo, populāro un nenoliedzami seksīgo puisi bija uztverams līdz nāvei nopietni.
Drīz vien meitenes jau atradās pie skolas durvīm, viņām vajadzēja atvadīties, jo šodien viņu pirmās stundas bija atšķirīgas.
„Klau, Katruse, es te tā padomāju… Tu teici, ka pati nemaz nevēlies tajā visā iesaistīties. Un es nopratu, ka tev šī sanāksme ir tā slaidi pie kājas. Nu tad es domāju, varbūt tu varētu nemaz uz viņu neiet? Mēs abas varētu aizbraukt un paķemmēt veikalus? Tik sen nekas nav darīts kopā… Vai varbūt mēs abas KOPĀ varētu aizlaist uz to sanāksmi? Tu padomā, ok?”
Un Alise aizskrēja pa kāpnēm augšā uz savu ikrīta algebras fakultatīvu, bet Katruse palika apstulbusi un apmulsusi: „Ko pie joda lai es tagad viņai saku?

Diena pagāja ievērojamā tempā- ar abiem neveiksmīgi uzskrecelētajiem kontroldarbiem, ar Alises klusēšanu un Katruses nevēlēšanos sniegt draudzenei atbildi. Viņa jutās tik apmaldījusies visās savās emocijās un izjūtās, nekad negaidīdama strīdu ar labāko draudzeni dēļ…PUIŠA!
„Vai tāda sieviešu draudzība, kas aprakstīta sieviešu žurnālu psiholoģijas slejās tiešām nepastāv?!” Katruse jutās savā ziņā vīlusies- sevī, Alisē un dzīves ilūzijās, kas tomēr izrādījās reālas. „Vai tiešām to traucēto psihologu apgalvojumi ir patiesi? Sieviešu lojalitāte esot tikai mīts- īsta un nesavtīga draudzība daiļā dzimuma starpā nekad neesot pastāvējusi, sākot jau no aizvēsturiskajām homo sapiens kopienām, kur starp sieviešu dzimuma pārstāvēm esot pastāvējusi sīva konkurence praktiski visā, sevišķi, vīrišķu uzmanības piesaistē.Bet no otras puses- kas tad TIEŠĀM šodien ir mainījies- kura labāka, skaistāka, jaunākas NOKIA īpašniece, Versace kleitas valkātāja unVictoria’s Secret dārgākās apakšveļas saņēmēja no… tikai SAVA, visseksīgākā, vienīgā un labāka vīrieša rokām!” Katruse jutās apmaldījusies? Kur? Pat to viņa nezināja… „Bet,… ja tāda ir dzīve, tad nav ko tai turēties pretī! Kādēļ man vienmēr jāpiekāpjas, jāupurējas un jāzemojas mīļā miera labad, draudzības un cieņas labad?”
Katruse juta sevī mostamies cīņas sparu ar kādas jaunas un nepazīstamas izjūtas klātbūtni. Kas tas bija? Vai tā beidzot bija mīlestība? Vai tas viņai lika justies tik…, tik VARENAI? Jāsaka gan, Katruse nekad nevienu nebija mīlējusi un būtībā viņa šaubījās vai tāda mīlestība vispār pastāv? Vismaz pēc mūsu jeb sabiedrības izpratnes… „Vai tad būtībā nav tā, ka mūsu nevainojamā attieksme un darbības pret cilvēkiem, kurus „mīlam” nav balstīta uz pašmīlības principiem? Vismaz es tā domāju! Cilvēki raud un skumst bērēs, šķiršanās un strīdu momentos tikai tālab, ka būtībā viņiem ir žēl viņu pašu- ka VIŅI ir zaudējuši cilvēku, pret kuriem viņi izjuta simpātijas, kuri palīdzēja viņiem dzīvot; lika priecāties, smaidīt, izklaidēties, uzklausīja, palīdzēja u.t.t. Jebkura cilvēka rīcība ir balstīta uz pašizteiksmes, pašsajūtas un instinktu apmierināšanas pamatiem” Katruse zināja, ka daudzi cilvēki viņu steidzīgi censtos oponēt un apklusināt par šādu uzskatu paušanu- pat demokrātiskākajā sabiedrībā viss nav atļauts. To Katruse zināja un atbalstīja…klusībā. Viņa vispār zināja un atbalstīja daudz ko un apzinājās, kāpēc viņa to darīja- ne jau tādēļ, ka viņai tik neizsakāmi rūpēja sabiedrība vai tajā notiekošais, bet gan SEVIS dēļ, pat bomzim iedots santīms deva kaut ko viņai pašai- dāsnuma pašsajūtu, ar ko viņa lepojās.
„Pirmā atziņa- visi cilvēki PATIESI mīl tikai sevi.
Otrā atziņa- daudzi cenšas izlikties labāki, kā viņi ir.
Trešā atziņa- bet tikai DAŽI cilvēki uzdrošinās skaļi un patiesi sev formulēt pirmo atziņu un rīkoties pēc tās,” Katruse nodomāja un pavērās uz gaiteņa otru galu, kur skolēni nesteidzīgā solī devās uz nākamo stundu.
„Alise, pagaidi! ALISE! Mums jārunā…”

„Alise, pagaidi! ALISE! Mums jārunā…”
Katruse pieskrēja pie draudzenes, kuras raksturīga iezīme bija ignorēt tos, kas viņu jebkādā veidā būtu varējuši aizskart vai aizvainot- kā šoreiz, kad Alise Katruses uzsaucieniem nepūlējās veltīt kaut vienu vienīgu skatienu. Iespējams, šo attieksmi, kas no malas izskatījās tik gracioza, pat aristokrātiska nezinātājs varētu novērtēt kā vienkāršu lepnību, ar šķelmīgu smīnu nodomājot, ka jaunajai skaistulei tā kā sakāpis galvā. Taču Katruse to pazina- pirms gadiem viņa to atminējās redzējusi Alises mājās, kad tās vēl bija mājas burtiskā nozīmē. Kas tad bija mainījies? Alise, lai arī pati to noliedza, vēl joprojām nebija tikusi tam pāri- pirms četriem gadiem avīzēs varēja lasīt par kādas lidmašīnas nelaimes gadījumu reisam Madride- Parīze, starp bojāgājušajiem nelaimīgā kārtā bija arī Štefera kungs ar savu vecāko meitu Gintu. Jā, Alise Štefere jau savos pusaudža gados bija zaudējusi lielāko daļu savas ģimenes. Un tieši tēvs bija tas, kas mantojumā savām meitām bija atstājis šo aukstasinīgo, pat karalisko stāju, kas īpaši uzplauka brīžos, kad Alise bija aizvainota kā šodien…
„Tu izdomāji? Es runāju par to sanāksmi šopēcpusdien.”
Katruse pamāja ar galvu. Domas par Alises pagātnes pārdzīvojumiem pēkšņi lika viņai drusku savādāk paraudzīties uz draudzeni- kā uz mazu, nevainīgu putniņu, kas izmests no ligzdas nepārprotamam liktenim. Taču vai tik spēji Katruse varēja manīt savas domas? Atkal piekāpties draudzenei? Uz tā bija šī draudzība balstīta- Alise piemīlīgi pasmaida vai nobirdina kādu asaru, bet Katruse vienmēr piekāpjas, viņai taču nebija grūti… Bet kā ir šoreiz?
„Klau, Alis,” viņa iesāka. „Šodien patiešām ir bijusi gara diena, es totāli izgāzos ģeogrāfijā, par Spuldzes testu nemaz nerunājot!” Katruse nolaida acis un stingri skatījās uz savu jauno Nike kedu spilgtajām šņorēm, tad dziļi ieelpoja un nobēra: „Es patiešām nedomāju, ka esmu spējīga vēl iet uz to sasodīto sapulci! Es jau Reinim pateicu, ka neieradīšos. Un arī skatlogu lūrēšana mani īpaši neiedvesmo. Es gribu iet mājās un pagulēt.”
Kas tas? Vai Katruse tikko sameloja savai labākajai draudzenei? No skriešanas zem kādām riepām šajā nenormālajā dienā viņu atturēja vienīgi doma par skolēnu domes sanāksmes apmeklēšanu kopā ar Reini- un viņa neparko nedomāja, to palaist garām.
„Tu nopietni?” Alise domīgi uzlūkoja Katrusi.
„Jā. Tu taču mani pazīsti līdz pat šo blondo matu sašķeltajiem galiem, kuriem nepalīdz pat daudzsološākie jaunās paaudzes šampūni, vai ne?”
Alise pasmīnēja: „Ok, mana bojāto matu sirdsdāma! Taču rīt gan dosimies uz centru pavazāties jauno kolekciju medībās un pie viena iestaigāsim kādā salonā, kur mums noprezentēs super-jaunās paaudzes matu kopšanas līdzekļu efektivitāti, sarunāts?”
„Es to nekad nelaidīšu garām! Tad jau līdz rītam, vai ne?”
„Jā, un varbūt pozitīvu kosmosa viļņu rezultātā pēc šīsdienas gulēšanas tu mani varētu neiedomājami iepriecināt un rīt pacensties nekavēt, sarunāts?”
Katruse pasmaidīja un pamāja, taču sirdsapziņa bija tik netīra, ka no smaidīšanas sāka sāpēt visi sejas muskuļi. Viņa apskāva Alisi un devās uz garderobi.
„Hei, Katruse, pagaidi vēl brītiņu!” Alise uz mirkli izskatījās nedaudz samulsusi, taču jau pēc acumirkļa viņa saņēmās un turpināja: „Tu taču man nekad nemelotu, vai ne?” Katruses vaigi sāka svilt.
„Katruse, es domāju, tu taču man nekad nemelotu par tādu muļķīgu lietu kā Reinis un tā sanāksme, vai ne? Mēs nekad neesam strīdējušās vīriešu dēļ, vai ne? Nu es domāju, ka šis rīts no manas puses bija nedaudz tāds kā pārspīlēts- mēs neviena taču neesam un nebūsim kā pāris oficiāli ar Reini, pareizi/ lai taču viņš un visi pārējie veči iet kārties, vai ne?”
Katruse spēji pamāja, taču viņa juta, ka seja deg kā ugunīs. Vai tiešām Alise to nemanīja? Paldies Dievam, viņa bija pārāk aizņemta ar šo mulsinošo atzīšanos, lai tā kārtīgi uzlūkotu Katrusi.
„Saņemies,” Katruse pie sevis sevi nolamāja. Viņa nedrīkstēja sevi tagad nodot!
„Trakā sieviete, tu tiešām neizskaties labi! Tev tiešām vajadzētu maksimāli ātri ierausties gultā un sadzert kādas zāles.”
„Tieši tādēļ es taisos uz mājām! Nu tad līdz rītam, Alis?”
„Jā, es tikai gribēju tev pateikt, ka tevi patiešām mīlu, ka izlēmi neiet uz to sanāksmi. Veseļojies un tiekamies rīt. Nekavē!”
„Es nekad nekavēju, vienkārši tu allaž ierodies par ātru! Čau!”
Alise izskrēja no skolas, kamēr Katruse jau otro reizi šajā dienā tika atstāta pavisam viena un apmulsusi, piedevām vēl klāt nāca naids pašai uz savu liekulīgo rīcību, neziņa par to, kāpēc viņa rīkojās kā nodevīga zebiekste un brīnīšanās, kādēl pēkšņi tas viss viņu vairs neuztrauca…
Viņa devās uz skolas otrā stāva 25. kabinetu, kur pašlaik bija sākusies skolēnu domes sanāksme…