|
[14 Aug 2003|02:43pm] |
Tas ir tik skaisti!
Viņa aizvēra acis, notupās un apskāva sevi.
Es beidzot sapratu, ka liktenim pretoties nedrīkst, Bet nedrīkst arī visas rūpes uzvelt viņam. Tātad mēs varam dalīties... puse Tev, un puse Man! Es risināšu savas problēmas un Tu savējās, tad'Mēs atkl būsim kopā, laimīgi, un varēsim aizmirst par visām rūpēm. Es Tevi mīlēšu kā vēl nevienu, Es Tevi sargāšu kā lielāko pasaules dārgumu, un neņemšu vērā skaudīgas acis. Tā būs mūsu laime, mūsu prieki, un zini-es nekad, nekad nepametīšu. Tu esi mana laime, Tu esi mans prieks, Tu esi mans sapņu piepildījums, Tu esi tas kas spēj mani sasildīt vēsos vakaros, karstās vasaras dienās atvēsināt, un likt man justies kā skaistākajam cilvēkam uz pasaules! Es zinu ka arī mani Tu mīli, kā es Tevi...
Viņa vēl stingrāk apskāva un turpināja sarunu ar sevi...
|
|