Vilcēnam Tomam patika doties vienatnē pastaigāties.

Nevarētu gan teikt, ka viņš bija padevies tāds kā vienpatis. Nē, Tomam patika arī rotaļāties ar savām māsām un brāļiem. Tas taču bija vareni – kūleņot ar viņiem migas priekšā, maigi ieķerties ar zobiem skaustos, ņurdēt caur degunu un rotaļu laikā izpelnīties mammas uzslavas.

Tomēr laiku pa laikam Toms labprāt aizdevās tā patālāk no migas un pārējiem vilcēniem. Pirmo reizi mamma viņu sabāra – neesot vienam jāvazājas un neesot nekur ko meklēt. Pienāks sirošanas laiks un tad dabūšot izstaigāties pa mežu krustām šķērsām. Tomēr Toms juta, ka mammai šis pārmetošais ņurdējiens bija vairāk tā kā ņurdēšanas pēc. Galu galā, Toms bija jau pietiekoši liels, lai varētu sevi pasargāt no apkārtnē sastopamajiem nelielajiem plēsējiem, piemēram, lapsām, bet citu briesmu tuvumā nebija. Un tad, kad, pašam nemanot, Tomam bija sanācis aizstaigāties vēl, mamma neko vairs neteica. Toms saprata, ka pastaigām dota zaļā gaisma, tikai uz mācību rotaļām ir jābūt atpakaļ

Tā nu vienu dienu izdauzījies ar savējiem un piedalījies mammas atnestā zaķa sadalīšanā reizinātājos, Toms lēnā gaitā aizdevās izstaigāt kādu loku līdz tālākajai pļavai. Tuvāko pļavu Toms bija jau apmeklējis vairākkārt, taču tā viņu sevišķi nesaistīja. Cita lieta – tālākā pļava. Sākumā Toms pat nesaprata, kas tad tālākajā pļavā ir tāds īpašs. Toms juta tikai to, ka uz turieni gribas iet vēl un vēl, kamēr tuvākā pļava šķita gauži neinteresanta. Tad pienāca reize, kad Toms aptvēra – puķes! Tālākajā pļavā bija daudz un dažādas puķes, kamēr tuvākajā pļavā to nebija. Puķes radīja pļavas gaisotnē brīnišķīgas smaržas, no kurām patīkami skurba galva; puķes kā dažādu krāsu šļakatas bija pārvērtušas pļavas viendabīgo zaļumu krāšņā raibā paklājā, kas ļoti kontrastēja ar meža krāsu viengabalainību. Un tas Tomam ļoti patika.

Tālākās pļavas puķu smaržu Toma jūtīgais deguns sajuta jau pa gabalu. Tas bija tik interesanti, ka acis vēl pagaidām redzēja tikai mežu, bet deguns jau vēstīja – pļava ir tur! Deguna vēstījums ar katru soli palika arvien stiprāks, mežs lēnām zaudēja biezumu, vēl mirklis, un pļava iznira skatienam. Tas bija ļoti jauks brīdis – it kā ienāciens pilnīgi citā pasaulē. Bagāto krāsu pasaulē. Šajā brīdī Toms mēdza apstāties un ar acīm it kā padzerties puķu izstarotās krāsas. Tomam šķita, ka puķēm šo krāsu nemaz nav žēl, cik dāsnas tās bija! Un likās, ka tieši tāpēc, ka nebija žēl, šo krāsu bija tik neizsmeļami daudz.

Kādu laiku pastāvējis un pamielojis acis, Toms iesoļoja pļavā. Smarža kā parasti skurbināja. Toms izstaipījās un labpatikā nogūlās zālē. Labsajūta radīja pilnīgu mieru un bija lieliski to pabaudīt.

„Bzzzzuummmm…” kaut kas noskanēja Tomam pie auss.

Toms pacēla galvu un ieraudzīja dzeltenbrūnu kukainīti. Šādus kukaiņus viņš bija redzējis arī iepriekš, taču nekad tas nebija noticis tik tuvu. Šoreiz kukainītis darbojās pa ziediem tieši blakus Tomam gandrīz ar mēli aizsniedzamā attālumā.

„Tas ir interesanti,” Toms nodomāja, „tad, kad ir iestājies miers, var satikt un ieraudzīt negaidītas, jaunas lietas. Šis kukainītis droši vien sabītos un nepienāktu man tik tuvu, ja es šeit tik mierīgi negulētu. Skrienot pa mežu, es to pat nepamanītu!”

„Kas tu esi un ko tu šeit dari?” Toms kukainītim jautāja.

„Es esmu bite. Es vācu no ziediem nektāru. Un vienlaicīgi apputeksnēju ziedus, lai tie varētu vairoties un nākošajā vasarā ziedētu vēl vairāk un vēl krāšņāk.”

„Un ko tu dari ar nektāru?”, Toms bija ziņkārīgs, „Vai ēd?”

„Mazliet, jo man ir vajadzīga enerģija lidošanai. Taču lielākoties nektārs tiek pārstrādāts medū, ko apēdīs nākošā bišu paaudze. Es nē.”

„Tātad, tu skrien un strādā ne sev,” Toms secināja.

„Jā. Mēs strādājam citiem, caur šo darbu apputeksnējas puķes, tās vairojas un līdz ar tām vairojas skaistums. Tas ir tāds kā kopēja skaistuma radīšanas process, kurā mēs piedalāmies.”

„Vai tad tev nemaz nav jāpastāv par sevi?” Toms atcerējās vilku rotaļās mācīto un mēģināja attiecināt to uz bites teikto.

„Ko tas nozīmē – pastāvēt par sevi?”, bite īsti nesaprata.

„Nu, tas nozīmē, piemēram, būt stiprākam par pārējiem, lai dabūtu lielāko medījuma kumosu.”

„Nē, mēs nepastāvam katra par sevi atsevišķi, mums tas nav vajadzīgs. Mēs sadarbojamies stropa kopējām interesēm un stropa labklājībai. Ja mēs tiektos tikai pēc savas labklājības, strops iznīktu. Bites izmirtu, puķes izzustu, nebūtu vairs šī pļavas skaistuma. Bet paskaidro, lūdzu, kas ir medījums?”

„Medījums ir kāds zvērs, kas ir vājāks par vilkiem. Vilki šo zvēru noķer un apēd. Tas ir medījums.”

„Vai medījuma noķeršana un apēšana vairo skaistumu?” bite taujāja.

„Ēēēēēē, nūū, kā lai to pasaka”, Toms nu bija galīgi apjucis. Viņš saprata bites stāstīto par nektāra vākšanu un puķu vairošanos, taču nudien nezināja, ko lai šajā kontekstā atbild attiecībā uz medījumu. Tomam nebija atbildes.

„Ēēēēēē, man par to jāpadomā,” Toms beidzot izstomīja, „bet puķes no tā noteikti vairāk nerodas. Varbūt rodas, kas cits,” Toms pakasīja aiz auss, „bet varbūt arī nekas cits nerodas. Varbūt tikai pazūd …Varbūt mēs piedalāmies neradīšanas procesā…”

„Tad jums viss ir savādāk.”, bite secināja. „Man nu jādodas atpakaļ uz stropu. Nektāra nesamais kļuvis par smagu. Lai tev veicas!”

„Lai veicas arī tev! Paldies par sarunu, bija ļoti interesanti. Uzredzēšanos!”, Toms pieklājīgi atvadījās.

Toms jutās dīvaini. Kā nu ne! Bites stāstītais bija klajā pretrunā ar to, kas Tomam kopš bērnības bija mācīts. Un galvenais – Tomam tā patika puķes! Tās bija skaistas!

Lēnām Toms devās atpakaļ uz mājām.

Mājās Tomu gaidīja nepatīkams pārsteigums. Pirmo reizi savu pastaigu laikā viņš nebija ieradies uz vilku mācībām. Laiks pļavā runājoties ar biti bija paskrējis tik nemanot!

Mamma bija ļoti dusmīga.

„Tagad paskaidro, kur biji!”, viņa uzbrūkoši ņurdēja

„Biju tālajā pļavā. Satiku biti. Mēs runājāmies.”

„Ak, ar biti runājāties! Sarunas ar biti tev ir svarīgākas kā vilku mācības? Kā tu domā medīt, mācības neapguvis. Kā tu domā cīnīties par izdzīvošanu?”

„Es domāju, ka varbūt nemaz nevajag medīt! Un varbūt nemaz nevajag cīnīties par izdzīvošanu. Varbūt var dzīvot savādāk – bez savtīguma, bez iznīcināšanas. Cīņu par izdzīvošanu varētu nomainīt ar godīgu sadarbību. Tad visiem būtu labi un pat skaistums vairotos.”

Vilcenei no pārsteiguma atkārās žoklis.

„Nevajag medīt!? Nevajag cīnīties par izdzīvošanu!? Tom, tu esi slims!!! Paaudžu paaudzēs mēs, vilki, esam mācījušies dzīvot tā, kā mēs dzīvojam. Un tikai tā ir pareizi. Savādāk pasaulē nemēdz būt. Stiprākais nogalina vājāko. Tev ir jākļūst par šo stiprāko, citādi tevi nogalinās!”

Toms neko neteica. Viņš saskuma. Viņš tagad zināja, ka ir tik vienkārši un pašsaprotami dzīvot savādāk. Taču kā lai mammai to iestāsta, ja viņa nesaprot?

Pa to laiku pie tālās pļavas divas lauku māmiņas bija atnākušas ogot. Viena no viņām noraudzījās bišu pašaizliedzīgajā darbā un teica: „Cilvēkiem, sevišķi tiem, kas pie varas, vajadzētu no bitēm pamācīties. Citādi viņi tā kā vilki – par sevi vien domā un laupa kā māk.”

„Nu jau gan tu bubini,” otra iebilda, „vilki mežā līdzsvaram kā sanitāri arī ir vajadzīgi. Bet, protams, ne cilvēku vidū. Tur tiešām no bitēm būtu ko pamācīties.”

no cikla "Ceļā sastaptās līdzības"
/Ģirts/