Sauleszaķīša · memuāri

Attiecības es varētu salīdzināt ar ūdens glāzi.
Kad divi cilvēki satiekas, katrs šajā glāzē ielej savu devu ūdens.
Kamēr viss ir kārtībā un notiek dalīšanās process, glāze paliek pilna.
Reizēm viens to pilda vairāk, otrs mazāk, reti, tāču gadās arī tā, ka glāze tiek piepildīta vienmērīgi.
Problēmas sākas tad, kad katrs atbilstoši savai sačakarētības pakāpei nonāk situācijās, kur viens glāzi pilda, bet otrs izdūris caurumu pa to tecina ūdeni ārā, jeb sāk ņemt, neko pretī nedodot vai nespējot dot.
Tā tas var turpināties ilgi - kamēr vien pirmajam būs ko dot.
Taču vienubrīd ūdens var izbeigties.
Tad abi turpina kulties pa tukšo glāzi, mēģinot atņemt viens otram pēdējās ūdens piles līdz beidzot viņi ir tā nomocījuši viens otru, ka ne vienam ne otram nav vairs ko ņemt un ko dot.

Un pat ja ir, tad visu lielo pāridarījumu un sāpju rezultātā viņi vienkārši vairs nespēj nedz dot, nedz arī pieņemt.

Turpmākās attiecības ir iespējamas tikai galvā.

Un te nu mēs esam:
Sačakarētu attiecību paraugmodelis:
Vēlamies dot, bet nespējam pieņemt, jo sāpju ir tik daudz,ka vienīgais risinājums ir iet ārstēties.

Tomēr kosmosa likumos stāv rakstīts: Mīlestība stāv pāri visam. Tā ir visa pamatā. Ja esi reiz kādu iemīlējis, tas ir uz visiem laikiem.
Un attiecības ir visspēcīgākais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs šajai mīlestībai vai nu ļaujam manifestēties vai arī aizbloķējam tās enerģijas ceļus sevī ciet un sākam dzīvot prāta pasaulē bez dievišķuma, bez uzticības, bez mīlestības. Un vai tad tā ir dzīve? Cik dzīvs var justies cilvēks tukši fiziski eksistējot?

Tāpēc, draugi, lai cik sačakarētas arī būtu jūsu attiecības ģimenē, draugu vidū vai kur citur, atceraties to, ka tie cilvēki, kas par jums pārdzīvo, nīst, jūs mīl vai jebkad ir mīlējuši ir vislielākais dārgums, kas jums pieder, tāpēc meklējiet ceļus pie viņiem. Lai arī cik tuvas vai tālas attiecības būtu jāizvēlas- celiet tiltus un uzturiet tās. Mīliet viņus. Meklējiet iespējas mīlēt. Ja nevarat būt tuvumā, mīliet no attāluma. Ja nevarat paši būt blakus, mīliet viņus blakus kādam citam.

Un esiet pateicīgi par to dienu, kad jums tika dota iespēja viņus satikt un iepazīt un par katru mirkli, kuru pavadījāt kopā, meklējiet ceļus pie viņiem, meklējiet iespējas dot, pat ja šķiet, ka viņi nav spējīgi jūs pieņemt.

Dodiet un negaidiet neko pretī.
Un atceraties, ka attiecības nav tas pats, kas mīlestība. Attiecības ir instruments, tāpēc ja jūs patiesi kādu mīlat,aizmirstat par sevi. Ieklausieties rūpīgi un cenšaties šo instrumentu noskaņot uz īstajām frekvencēm tā, lai tas darītu otram labu un spētu piepildīt.

Vēlu ikvienam atrast un atbrīvot sevī ceļus mīlestībai un mīlēt īsti, dziļi, patiesi un nebeidzami!

...

M.

neverending story.
well.. i still belive there will be right time and place.
someday.

http://www.youtube.com/watch?v=v7T2135xCZQ&list=FLXEZG-oZxnLPgkQYHyQa_gg&index=4&feature=plpp_video

Pirms mazliet vairāk kā pieciem, sešiem gadu tūkstošiem kāda laumiņa neprātīgi iemīlējās naktstauriņā. Tā bija skaista, kaisles un jūtu pilna mīlestība, abpusēja un tik stipra, ka abi sākumā pat nepamanīja, ka naktstauriņam dienas laikā sāp acis un pamazām pazūd redze, taču laumiņai apdeg spārni pie ugunskura pavadot skaistākās naktis kopā ar savu mīļoto.. Tā bija liktenīga mīlestība, kur abu vecāku sirdīs un dvēselēs mīlēta un lolota atnāca viņu kopīgā meitiņa Neaizmirstulīte. Gāja laiks un materiālā pasaule lika par sevi manīt- ar laiku tauriņa redze kļuva arvien sliktāka un laumiņas spārni arvien sāpīgāki un caurumaināki. Viņus pamazām pārņēma dusmas, nespēja samierināties ar sāpēm, līdz beidzot tie bija tā novārguši, ka sāka vainot viens otru savas dzīves neveiksmēs, aizmirsdami patiesos savas satikšanās iemeslus un kopīgi veicamo uzdevumu.. Taču mīlestība nerunā materiālajā zemes valodā, tāpēc nesaprotamu spēku vadīti viņi vienalga turpināja piedalīties viens otra dzīvēs līdz beidzot laumiņai no spārniem pāri palikušas bija tikai skrandiņas, bet naktstauriņa redze bija traģiski pasliktinājusies un viņi viens otram bija nodarījuši daudz sāpju, akli sekojot indīgajiem ilūziju sapņiem un veltīgi cenšoties viens otru padarīt sev līdzīgāku...
Kādu rītu laumiņa nespēja vairs aizlidot pie naktstauriņa un palika guļam bezspēcībā savā ziedu stīgu namiņā, dziļajā, tumšajā meža biezoknī. Neaizmirstulīte kopa viņas spārnus, kas tik spītīgi nevēlējās tikt dziedināti pa dienām un cītīgi ārstēja naktstauriņa plakstiņus ar savām burvju tējiņām naktīs,taču gāja laiks, un naktstauriņš ar laumiņu joprojām nespēja piedalīties viens otra dzīvēs. Tikai atmiņas un netveramā saikne ļāva tiem sarunāties telepātiski caur greizo ratu zvaigzni skaidros vakaros un palēnām, mirklīti pēc mirklīša, viņi pamazām atkopās- laumiņa iemācījās staigāt savām kājiņām un kopt ziedus, naktstauriņš- uzmanīgi klausīties ziņās, ko tam atnesa bizbizmārītes, liekot gatavoties katram sava lielā uzdevuma izpildīšanai.. Taču no rīta atverot plakstiņus viņi abi zināja, ka nekad nebūs vieni paši un tas deva gaismu un spēku pildīt katram savus uzdevumus pat atrodoties katram savā stikla pusē un pieņemot to kā realitāti, viņi mācījās izprast likteņa nodomus, iemīlēt sevi un pamazām doties gaismas virzienā.
Tomēr skumjas un ilgas nekur nepazuda un kādu dienu viņi atkal izlēma satikties. Kā par brīnumu šoreiz viņi vairs necentās viens otru pārveidot vai pielāgot savai pasaulei. Gluži otrādi. Naktstauriņš bija uzšuvis laumiņai jaunus spārnus, bet laumiņa bija iemācījusies no ziediem iegūt eliksīru viņa redzei. Un patiesā, dziļā mīlestībā un pateicībā viņi apmainījās ar šīm dāvanām, apskāva viens otru un atvadījās, dziļi sirdī jūtot mīlestību, mieru un pārliecību, ka beigās tāpat viņi kaut kur satiksies un roku rokā kopā dosies pavadīt skaistāko laiku pasaulē kādā brīnumainā, maģiskā vietā...

grūti ielekt viļņos,kas ir tik tālu no tevis, taču, kad vēlme mīlēt visu ir pāriplūstoša, viss ir iespējams.
vai 100% uz visām pusēm būt vispār ir iespējams?

ir,ja tu mīli pietiekami stipri.

un zini ko.

Dažreiz man ir sajūta, ka viņa ir kāds brīnumains eņģelis, kas atsūtīts, lai klusi, gandrīz vai nepamanāmi parādītu man virzienu mirklī, kad man tas ir visvairāk nepieciešams. Paslēpusies pāriplūstoša, kautrīga mīlestība, kas cauri biezajām ikdienas sienām sajūtama tikai vientulībā atverot acis, uzmanīgi klausoties un ļaujot to sev sajust..

KUR viņa sevī to atrod?
Par kādiem nopelniem man dzīvē blakus ir tik apbrīnojams, mīlestības, jautrības, cieņas, jūtīguma un rūpīguma pilns cilvēks?

Esmu laimīgākā māsa pasaulē.

Paldies...!

Nebēda.

Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt's
Pie puķu pakariņa.

- Mandarīnu laiks tuvojas, varu sajust to gaisā...

- Iedomas un sapņi,izrādās,nav viens un tas pats.

- Šodien gribas teikt, nevis "prātiņ, nāc mājās", bet gan "prātiņ,ej atpūties, draugs"!

-Sasmējos par Ievas vēlmi dāvanā saņemt 200den zeķubikses. Viņā ir kaut kas, ko es neizsakāmi apbrīnoju. Vairāk tādu Ievu pasaulē un dzīve kļūs dzīvāka.

- Jautājumi ietver sevī atbildes.
Taču cik grūti ir atrast pareizos jautājumus!

- Bizbizmārītes un magones.

- Un arī par vilcieniem runājot, tur noteikti kaut kam ir jābūt.

sajūtai -
vafeļpanna. zeķubikses. vāļinki. teātris. gultasveļa. meditācijas. sevi pamīlēt. dāvināt. pārsteigt.