Dažreiz man ir sajūta, ka viņa ir kāds brīnumains eņģelis, kas atsūtīts, lai klusi, gandrīz vai nepamanāmi parādītu man virzienu mirklī, kad man tas ir visvairāk nepieciešams. Paslēpusies pāriplūstoša, kautrīga mīlestība, kas cauri biezajām ikdienas sienām sajūtama tikai vientulībā atverot acis, uzmanīgi klausoties un ļaujot to sev sajust..
KUR viņa sevī to atrod?
Par kādiem nopelniem man dzīvē blakus ir tik apbrīnojams, mīlestības, jautrības, cieņas, jūtīguma un rūpīguma pilns cilvēks?
Esmu laimīgākā māsa pasaulē.
Paldies...!