vakarnakt sapņotu sapni nonācu pie secinājuma, ka man psihologs nav nepieciešams, bet man ir jāatrod līdzekļi, kā cīnīties ar slēpto agresiju, kas manī virmot virmo. Jo brīdī, kad es esmu visievainojamākais un bezspēcīgākais, manas smadzenes impulsi atspoguļo ainas, kur es kādai personai esmu iespiedis galvu starp durvīm un sienu. Tarantīno sižeta cienīgs gabals. Durvis ar visu spēku atvēzējot, veru tik bieži, līdz brīdim, kad šīs personas galvaskauss, līdzīgi ķirbim, izšķīst uz visām pusēm. Brīžiem liekas, ka sapņi ir pārāk reāli, kaut arī nomodā liekas, ka sapņoju. Šī barjera ir stingri jāpieskata, viena eventuāla kļūme un viss ir pazaudēts.