Gan dusmas, gan bailes mūs pārņem bez iepriekšēja nodoma, turpretim tikumi ir apzinātas izvēles rezultāts, vai vismaz tie neiztiek bez apzinātas izvēles. Turklāt afekti ir zināma kustība, bet tikumi vai netikumi – noteiktas attieksmes stāvoklis. Tā paša iemesla dēļ tikumi un netikumi nav arī dabiskas potenciālas spējas, jo mēs neesam krietni vai nekrietni tādēļ vien, ka varam vienkārši just kādu afektu, un tādēļ arī neviens mūs neslavē vai nepeļ. Bez tam potenciālās spējas mums ir no dabas, toties krietni vai nekrietni mēs neesam no dabas. Par to jau esam runājuši. Līdz ar to, ja tikumi nav nedz afekti, nedz potenciālas spējas, tad atliek vienīgi, ka tie ir noturīgas raksturu kvalitātes.


Tātad par to, ka tikumība ir pareizais samērs rakstura kvalitātē, un arī par to, kā tas izpaužas, tāpat par to, ka pareizais samērs ir vidus starp diviem netikumiem - pārmērību un nepietiekamību – un, beidzot, par to, ka vidus ir tikumības mērķis afektos un darbībās, ir pietiekami daudz pateikts. Skaidrs, ka krietnam ir grūti, jo katrā gadījumā ir grūti atrast šo vidu, kā, piemēram, riņķa vidu var noteikt ne jau katrs, bet tikai tāds, kuram ir zināšanas. Arī dusmoties spēj ikviens, huntas ir viegli, tāpat viegli ir dot naudu un atļauties izdevumus; bet dot tam, kam vajag, cik daudz vajag, tieši tad, kad vajag, noteikta mērķa dēļ un noteiktā veidā, - to nespēj katrs, un tas nav arī viegli. Tāpēc krietnība ir reti sastopama, cildināma un skaista.


Skaista mērķa dēļ drošsirdīgais iztur arī bailes, jo skaistais taču ir tikumības mērķis.


Savstarpējās attiecībās ļaunumu var nodarīt trejādi. Viss, kas tiek izdarīts aiz nezināšanas, ir kļūdīšanās. Tā notiek tad, ja darbība ir vērsta ne pret to personu, veikta ne ar tādiem līdzekļiem un ne ar tādu nolūku, kā bija domāts (piemēram, kāds nebija domājis trāpīt vai nebija domājis sviest tieši to priekšmetu vai tieši pret to personu, vai tā nolūka dēļ, kā tas iznāca pretēji gaidītajam; bija domāts nevis ievainot, bet tikai pagrūst, un ne jau to cilvēku un ne to priekšmetu). Ja ļaunums nodarīts necerēti un nejauši, tad tas ir negadījums, ja ļaunums nav nejaušs, bet nav nodarīts arī aiz nekrietnības, tad tā ir kļūda (cilvēki kļūdās tad, ja vainas cēlonis ir viņā pašā, bet negadījums ir tad, ja cēlonis ir ārpus darītāja). Ja darītājs apzinās savu rīcību, bet iepriekš to nav apsvēris, tad var runāt par netaisnīgu nodarījumu; tas attiecas uz visu, kas, tiek darīts dusmās vai citu afektu dēļ, kas cilvēkam ir nepieciešami un dabiski (šādi pārinodarījumi un kaitēšana ir netaisnīga rīcība, kuras rezultātā rodas netaisnīgi nodarījumi, bet paši darītāji tādēļ vēl nav netaisnīgi un nav arī nekrietni, jo rīcības cēlonis nav rakstura samaitātība).


Praktiskā rīcība nav radīšana, un radīšana nav praktiskā rīcība. Tā kā mājas celšana ir noteikta māksla un tā ir noteikta domas vadīta radīšanas spēja un tā kā neviena māksla nav nekas cits kā domas virzīta radīšanas spēja un šāda spēja ir tas pats, kas māksla, tad izriet secinājums, ka viens un tas pats ir māksla un pareizas domāšanas virzīta spēja. Ikviena māksla saistīta ar topošo. Radīt un izgatavot nozīmē sasniegt to, lai rastos kaut kas tāds, kura pastāvēšana nav nepieciešamības nosacīta un kura sākums un pamats ir pašā darītājā, nevis izgatavotajā priekšmetā. Tātad māksla neattiecas uz to, kas pastāv vai rodas, nepieciešamības nosacīts, vai arī no dabas, jo tad sākums ir pašā lietā. [...] „Māksla mīl nejaušību un nejaušība mīl mākslu.”


Tirānija šajā ziņā ir pilnīgi pretēja, jo tirāns domā tikai par savu labumu. Ļoti skaidri redzams, ka tieši tirānija ir visliktākā valsts iekārta no visām, jo visliktākais ir tas, kas ir pretējs vislabākajam. Tātad no ķēniņu varas ir iespējama pāreja uz tirāniju, kas ir monarhijas izkropļojums un nekrietns ķēniņš kļūst par tirānu. Amatpersonu nekrietnība ir par pamatu tam, ka aristokrātija pamazām kļūst par oligarhiju, kurā valdītāji sadala to visu, kas pieder valstij, neatbilstoši katra cieņai: visu vai lielāko labuma daļu iedala sev, amatus piešķir vienmēr vieniem un tiem pašiem un par augstāko vērtību atzīst bagātību rezultātā krietnāko cilvēku vietā valda nedaudzi un nekrietni.

Apsūdzības un pārmetumi, pats par sevi saprotams, rodas vienīgi vai katrā ziņā visvairāk tajā draudzībā, kura dibinās uz izdevīgumu. Tie, kuri ir draudzīgi tikumības dēļ, cenšas viens otram darīt labu (tas ir raksturīgi tikumībai un draudzībai), un šādās savstarpējās attiecībās nav iespējamas apsūdzības un strīdi....


[...]Tātad dzīvot būtībā nozīmē just vai domāt.

Draugu klātbūtne laimē dod iespēju patīkami pavadīt laiku un sniedz apziņu, ka draugiem sagādā patiku tas pats, kas pašam šķiet krietns un labs. Tāpēc uzskata, ka laimē vajag aicināt draugus ar prieku (jo būt labdarim ir skaisti), bet nelaimē vilcināties (savu nelaimi pēc iespējas mazāk vajag uzvelt citiem; no minētā radies teiciens: „pietiek ar to, ka es esmu nelaimīgs”). Draugus it īpaši vajag aicināt tad, ja viņi var daudz palīdzēt ar niecīgām pūlēm. Turpretim iet vajadzētu tieši pie tā, kurš ir nelaimē, turklāt neaicinātam un labprātīgi (jo draugam ir raksturīgi darīt labu tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, ja arī neviens to nav prasījis, jo abiem tas ir gan skaistāk gan patīkamāk).

Aristotelis „Nikomaha Ētika”