Un vakar sākās diena.. Sireāli vājprātīgas sajūtas aizņēma manu prātu, nepārtraukti, liekot domāt par katru redzēto lietu un sajūtu. Par cilvēku pūli, kas bija apņēmuši manu vietējā parka dīķi. Jo dīķa vidū atradās nāve un visi uz to blenza un kaut ko murmināja sev zem deguniem. Tā bija nāve, kurai pār galvu lidinādamās kliedza kaijas. Visi minēja. Ikviena versija, kas tika izrunāta varēja būt patiesa, jo nevienam neienāca prātā mesties peldus, lai noskaidrotu, cik īsta šī nāve ir. Tikmēr tie bērni, kuri nebija aizņemti ar prātulām par kaijām, tie kāpa kokos, saule spīdēja jau ap pusdienas laiku, tātad veselīgi. Vēl bija bērns, kurš nekāpa kokā un viņai tuvākais koks atodās pēc metriem divdesmit. Viņai bija ļoti jaukas, lielas un patīkamā rūsas krāsā acis. Tik daudzi plusi. +++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++

Nezinu kāds būs rezultāts, mājai ar lielo sauli, mazajām brūnajām acīm, Ievai,........ jo vāciņš ir atsprādzis.