Balstoties uz Aristoteļa filozofiju, Akvīnas Toms izstrādā mācību par pieciem domas ceļiem, kas ved pie pārliecības par Dieva esamību: 1) pasaulē vērojamas dažādas lietas un parādības. Šajā pasaulē nav iedomājamas lietas, kas nespētu kustēties, tātad tām potenciāli piemīt kustība, kurai nepieciešama ārējo spēku iedarbība. Tā kā viss esošais atrodas kustībā, ir jāpastāv pirmkustinātājam, t.i., Dievam; 2) pasaulē ir vērojama darbīgu cēloņu kārtība. Lieta nevar būt sevis paša cēlonis, jo tad tai vajadzētu būt pirms sevis, taču tas nav iespējams. Tāpēc ir jāpieļauj darbības cēloņa – Dieva esamība; 3)pasaulē ir lietas, kuru esamība ir iespējama. Tās var gan būt, gan nebūt. Ja nekā nebūtu, nekas arī nevarētu sākt būt. Tātad, ne viss esošais ir tikai iespējams, jābūt arī kaut kam tādam, kā esamība ir nepieciešama. Tas ir Dievs – tīrā darbība, mūžīgais akts; 4) pasaulē vērojama dažādu būtņu gradācija: tās ir vairāk vai mazāk labas, cildenas, patiesas. Tas ir mērs, kas ļauj šīs īpašības piedēvēt citām lietām. Tādēļ ir jābūt visu būtņu pilnības cēlonim. Šis cēlonis – maksimālā esamība un pilnība – ir Dievs; 5) norises lietu un parādību pasaulē liecina, ka viss tiecas uz finālu. Tas nevar būt gadījuma rezultāts, bet gan kāda augstāka nolūka izpausme. Tas, kam nepiemīt apziņa, nevar virzīties uz mērķi citādi, kā vien augstāka prāta vadīts. Šis prāts, kas visu vada uz mērķi, ir Dievs. Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā – dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu – garīgās un materiālās – iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Akvīnietis nepretendē uz Dieva – Radītāja lomu. Pēc viņa pārliecības, pasaule jau reiz ir radīta – un tā ir laba

Jaunā Vertera ciešanas.

25 gadu vecumā J.V.Gēte saraksta vēstuļu romānu "Jaunā Vertera ciešanas", kas padara viņu slavenu visā Eiropā. Darbu, kurš radīja veselu modi – jaunieši ģērbās kā Verters un jūtīgākie no viņiem mazāko satricinājumu rezultātā izdarīja pašnāvības. Cenzūra šo romānu nopēla, jo tajā attaisnota gan laulības pārkāpšana, gan pašnāvība