sametis
raitis
.::::..
December 2023
          1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31

sametis [userpic]
Tā reiz bijis.../3

---
... bet laiks iet, un nekas nav mūžīgs. Pašmāju rokmūziķi vai tie, kas nākotnē cerējās
uz dalību rok-mākslas darināšanā, drusku sāka uzelpot 70to otrajā pusē. Tas ir,
dižā Padomju Savienība caur izdarīgiem un komunistiem-paklausīgajiem funkcionāriem,
tomēr sāka atzīt: ka "līdzās akadēmiskajai estrādes mākslai nu ir pieļaujama arī
tautas muzicēšana nelielos ansambļos". Kurus nedaudz vēlāk nodēvēja par "vokāli
instrumentāliem ansambļiem". Tiesa, vēl "Dadzī" (tagadējā "Dadža" žurnāla tiešais un
attālais priekštecis, toreiz kostēja 15, tad 20 kapeikas, tagad 70 santīmi...) bija
karikatūras par ģitāristiem, kas zīmējās kļošenēs (biksēs ar paplatinātiem galiem,
aizdarinātas no klozetpodu ūdens kārbu nomontētām bleķa ķēdītēm) un puķainos
kreklos, paši neskūti, garmataini un zēvelējot (kā govij) siena kušķi. Bet "Sovetskaja Kuļtura"
("Padomju Kultūra", bij tāda iknedēļas avīze - kur vēl pat 1989. gadā bija pa
kādam noķengājošam raksta galam...) zēvelēja žulti rok-mūzikas virzienā.
"Cīņa" un "Padomju Jaunatne" kā nelielas ziņas 3-šajā lapā/ "pagrabā"
publicēja 2 teikumu ziņas par grautiņiem rietumu rokkoncertos. Visvairāk tika
"The Who" grupai/ kuri patiesībā pirmie ieviesa kā "tradīciju" - masveida mūzikas
instrumentu laušanu konču izskaņā (ļaunas mēles melš, ka šajā ziņā - nepārspēti
vēl tagad/ "Nirvana" tikai to visu atdarināja kā gaudeni puišeļi...).
---
Bet pašmājās instrumentus lauzt neatļāvās - dārgi un grūti gādāti, turklāt
bailes uzrauties uz nepareizajiem cilvēkiem (kuri nu mudīgi rāvās noziņot
tur, kur "vajag" par šo ekstremālo uznācienu...).
---
Nedaudz gaišākajos laikos jeb 80to iesākumā pieļāva "pašdarbību". Jeb ... dažiem
muzikantiem ļāva "no darba brīvajā laikā" (nevis dienas vidū, jo tad pastāvēja
krimināl-pants par "parazītisku dzīves veidu" ar pavisam reālu pasēdēšanu aiz
čuguna gardīnēm...) uzspēlēt. Tad nu radošākie cilvēki atrada izeju- gāja ciemos
pie bagātākiem (Pierīgas, Pie-Jūrmalas) kolhozu, zvejnieku saimniecību, sovhozu
priekšsēdētājiem. Dažus izdevās apvārdot. Rezultātā šo padomju saimniecību
paspārnē radās visai attīstīti pašdarbnieki / "sakņu bāzu strādnieki, fermu
pārziņi utt.", kuri patiesībā šīs fermas redzēja ne tuvāk par kilometru. Toties no
rīta līdz vakaram varēja nosacītā mierīgumā darboties skaņu lauciņā. Un - pašiem
bagātākajiem kolhoziem atleca savs labums- gan (gandrīz) bezmaksas ballīties, bet
(vēl vairāk) tāda kā slava "uz ārieni". JO: varējām pazīmēties ar "savu ansambli".
Tādā veidā pirmās gaitas iemēģināja visai daudzi tagad pazīstami (un jau pāri
pusmūžam esoši) pop- un rokmūziķi. Gan "Pērkons", gan "Turaidas Roze",
gan "Līvi", gan "Inversija", gan ... gan...
---
Arīdzan šo rindu autors, pa pirmajām reizēm mēģinot dibināt rokgrupas, ... apstaigāja
daudzas rūpnīcas, kuru "sarkanajos stūrīšos" bieži bez darba putekļojās pa
kādam bungu komplektam, pa kādai pus-saplēstai "Jonikai" (pirmās elektriskās
ērģeles). Pa reizei kas izdevās kādam censonim, un ... tad varējām dzirdēt
gan "Kompresoru rūpnīcas vokāli instrumentālo ansambli (VIA)", gan "Elektromehāniskās
rūpnīcas VIA", gan "Laku un krāsas rūpnīcas ansambli".
---
Saprotot to, ka nu "dzīvi-moderno-via-mūziku" vairs neiegrožos, tad bija mēginājums (uz
ilgu laiku - uz 15 gadiņiem...) tos "tarificēt". Piešķirot pirmo (atļauts muzicēt pa visu
Latviju), otro (pielaists spēlēt tikai rajona robežās), trešo (ar tiesībām rezidēt "savā točkā"-
savā kultūras namā vai ēstuvē) kategoriju. Oficiāli - tas vis zem "autortiesību ievērošanas
birkas", bet patiesībā - lai iežņaugtu pieļaujamajos rāmjos. Tās kategorijas
tā nedeva "par zaļām acīm", tās bija jānopelna neafišētos (un brīžam pat slēgtos)
koncertos, kur tās vai citas mūzikas vienības atbilstību sociālisma kanoniem vērtēja
komisija. Šādu komisiju sastāvā bija pa kādam attiecīgā rajona komjaunatnes komitejas
pārstāvim, pa kādam no tā paša rajona izpildkomitejas (kas tajos laikos veica mērijas,
valdes, domes pienākumus), bet pārējie - cilvēki ar nezināmiem uzvārdiem no
nezināmām organizācijām. Bet līdz tam- pirms tika pielaisti uznācienam uz
skatuves dēļiem, attiecīgajā izpildkomitejas kultūras nodaļā bija jāiesniedz pašsagatavoto
dziesmu sarakstu. Kas arī bija ne visai vienkārša procedūra. Repertuāram bija jāatbilst
"uzplausktoša sociālisma idejām", nu- daļai skaņdarbu bija jāpatapina no padomju
vadošo komponistu kolekcijas, dažus DRĪKSTĒJA patapināt no Latvijas Komponistu
savienības biedru vācelītes, tikai pēdējā "trešdaļā" drīkstēja būt daži nezināmāki,
tostarp pašsacerēti. Daži piekasīgi funcionāri pieprasīja šos pašsacerējumus papildus
"apstiprināt". Un nekādā gadījumā šā mūzika nedrīkstēja atgādināt tos "Black Sabbath"
vai "Deep Purple". Cita vidū PSRS tika izplatīts slepens saraksts ar aizliegtajiem
skaņdarbiem, kurus "progresīvākās cilvēces teritorijas sestdaļā" nu nekādīgi nedrīkstēja
aizlaist līdz publiskajam atskaņojumam. Šodien varam smieties, bet toreiz tajā
sarakstā bija arī "Pink Floyd" dziesma "Another Brick on the Wall", viss "Sex Pistols"
repertuārs un ... arīdzan tas, ko sadarīja "Sigue Sigue Sputnik".
---
Bet visos laikos ir bijuši brīvdomātāji. Daudz ko mums varētu pastāstīt gan "Līvu",
gan "Pērkons" cilvēki, gan Zigmārs Liepiņš.
---
Bija arī cita "sprauga" radošai izpausmei. Bija t.s. "politiskās dziesmas festivāli",
kurus šodien varam uzskatīt kā pop-festu pirmsākumus. Dīvaini, bet šo festu
ietvaros bija iespējas bez "tarifikācijas" uzspēlēt pa kādai pašsacerētai dziesmai.
Arīdzan - pa tādai, kas nepārprotami atgādināja "rietumnieku" piegājienu šādai
mūzikai...
---
Tā vai citādi, mūzika plauka. Kur nu liksies.
Turpinājums sekos!