Tā reiz bijis...
---
Šajā dienasgrāmatā vairākos turpinājumos rakstīju par to, kā tad padomju stagnācijas gados
sastāvēja lietas ar "piedauzīgās" rietumu rokmūzikas klausīšanos. Tagad - jauns turpinājums,
ko veltu toreiz "dzīvajiem" muzikantiem jeb tiešajai muzicēšanai uz skatuves dēļiem.
---
Nu... rokmūzika, par spīti visiem aizliegumiem, tomēr (Latvijas Padomju Sociālistiskajā
republikā) bija. Pa spraudziņām caur "dzelzs aizkaram" (kura pēdējās paliekas nokrita
pavisam nesen reizē ar LV pievienošanos Šengenas līgumam/ 21.12.2007.) šī "kaitīgā"
skaņu rokmāksla tomēr iekļuva pie mums. Par to jau rakstīju. Bet, bija ne tikai
pasīvie klausītāji, bet arī aktīvi cilvēki, kas mēģināja ko līdzīgu arī pie mums jau toreizējos
aizlaikos saveidot. Bija pirmās mūzikas apvienības, kas šķitās aizdomīgi līdzīgas gan
"The Beatles", gan "Creedence Clearwater Revival Band", gan vispirmējiem "The Slade".
Jau toreiz aktīvās mūzikas gaitas sāka slavenais Pits Andersons, arīdzan tagadējais premjers
Ivars Godmanis, gan "Katedrāle" un vēl dažas vienības.
---
Lieki sacīt, ka pirms gadiem 40mit muzicēšanas apstākļi krietni atšķīrās no tagadējiem.
Bija - gan akūts informācijas trūkums, trūka arīdzan piemērota (nemaz nerunājot
par kvalitatīvu) mūzikas aparatūra, gan ... bija (tiem pirmējiem...) jaīzcīna smaga garīga
cīņa ar toreizējo Komunistisko partiju, gan tās ieceltajiem kultūras funkcionāriem.
---
Informāciju - muzicējošie ziķeri guva tādā pašā veidā kā rokmūzikas klausītāji. Pa kādai
platei ieveda jūrnieki, kādu disku atsūtīja radi "rietumkrastos", kādu 'lp' , ' ep' , ' sp'
arīdzan tālbraucējušoferi. Daudzi caur speciāli "uzliktiem" trokšņu "zāģiem" meklēja
mūziku uz īsviļņiem. Gan Vsevoloda Novgorodceva vadīto BBC krievu raidījumu,
gan "Amerikas Balsis" attiecīgajos laikos. Ekskluzīvā statusā bija "Radio Luxembourg",
kas labi dzirdama Rīgā bija naktī, bet vairāk uz Liepājas galu- arī dienā. Visi tvēra tās
maģiskās otrdienas, kad "RL" bija maģiskais "UK top 40"/ ar atkārtojumu
krievu BBC ceturtdienās ar "UK top20" saīsinājumu... Un darināja pakaļ.
---
Atsevišķs stāsts par to, ka instrumentus un pastiprinātājus "pirmā paaudze" gatavoja
paši. Brīnums, bet bija iekš PSRS žurnāls "Radio Ljubitelj"/ vēlāk "Radio", kas
veltīts "mājas amatieriem". Regulāri bija tur dažādu pastiprinātāju shēmas. Detaļas
(tranzistori, diodes, pretestības, potenciometri...) bija pieejami divās (kuras šo
rindu autors zināja...) radiodetaļu veikalos (Stučkas, tagad Tērbatras ielā). Augstākā
pilotāža bija - uztaisīt (dažiem izdevās) aparātus, kas pa tiešo no "rietumu" radioviļņiem
iepumpēja lielajās magnetfona lentēs skaņdarbus, pirms tam atsijājot trokšņus un
kompensējot mainīgo radioviļņu līmeni. Beigās iegūstot pieņemamas kvalitātes
ierakstus, kurus tālāk varēja kopēt un atdarināt. Lieki sacīt, ka viss risinājās
pagrīdē, tālu kaktos, prom no neveselīgas intereses.
---
Citi ziķeri, piemēram, lai panāktu ģitāras skaņu ar "fūzi" (kas līdzīga autentiskajam
Ričija Blekmūra/ no "Deep Purple"/ spēlei...), vada galu pieslēdza pie lenšu magnetfona,
savukārt magnetfonu ieslēdza ierakstu režīmā un līmeņa kloķi uzgrieza līdz galam.
Bija skaņu "kroplis", kas patika daudziem "pirmajiem" rok-ģitāristiem. Bet ģitāras!!!!
Džeki paši no finiera izgrieza "roķerīgo" stūraino formu, no vecām klavierēm patapināja
stīgas. :)) "Musimas" sarkanās ģitāras kā lieli brīnumi parādījās tikai 80to ieskaņā.
---
Lielā cieņā bija ... hmmm... lielas melnas "tumbas" (skandas/skaļruņi), kuras parasti
lietoja ceļojošās kino brigādes. Apķērīgie muzikanti pielāgoja tās, un atrada savām
dārdinošām skaņām par labu esam:)). Vadi, mājas darbs pie pastiprinātājiem. Pirmās
"Jonikas" elektroērģeles bija teju 8tais pasaules brīnums! Bet lielākoties uz tām pašām
vienkāršajā klavierēm vajadzēja "ēvelēt"...
---
Bungas! Kur nu bez tām. Slinkākie uz prastiem čemodāniem "klapēja", bet manīgākie
bija iemēģinājuši rokas "katlu" taisīšanai- no speciāla finiera lieca malas, un uzdabūja
(teiksim, no dažādu iepakojuma stingra plastmasas atliekām) pareizās "ādiņas".
Pašu instrumentu taisīšana lielākoties paņēma vairāk laika, nekā "grabināšana" uz tiem.
Šo rindu autors atceras arī "pagrīdes" cenas visam ("zem grīdas" tas mežonīgais kapitālisms
valdīja no aizlaikiem...). Gatavs "stiprūzis" 70to vidū maksāja 100-500 rublīšu. Viena
"melnā kino tumba" ( ar vajadzīgiem uzlabojumiem/ vai- sacīsim "kino skaļrunis"
izņemts un ieveidots neēvelētos dēļos) - 50 rubļi. Salīdzinājumam, tad diplomēta
inženiera alga pirmajā gadā pēc studijām bija 100 padomju rubļi, bet prasta kantora
darbiniece nevarēja lielīties vairāk kā 60 "koka rubļu" ietvaros.
---
Jautra dzīve bij' / turpinājums sekos!