| |
[Feb. 28th, 2026|07:25 pm] |
Ar Kārli "Labo Dāmu" Biķernieku iepazinos pirms kādiem 19 gadiem. Vispirms sviesta cibā, Latvijas vadošajā blogu portālā, kur Kārlis sāka rakstīt trīs gadus vēlāk pēc manas reģistrācijas - 2007. gadā. Drīz vien iepazināmies klātienē pie Sandras M. viņas Rīgas komunalkā. Sākotnēji man Kārlis nepatika, bet tā bija mana nevis viņa problēma - viņš brīvi komunicēja ar meitenēm, kuras man patika (Irma, Sandra) tāpēc 1.mirklī es viņu uztvēru kā konkurentu un vēlēju viņam sliktu.
Taču ātri vien Kārlis mani savaldzināja ar savu sirsnīgo dabu. Viņam ļoti patika mūsu (Židrūns, Mazie Smirdīgie Kociņi) mūzika, tāpēc viņš arvien biežāk pavīdēja manā draugu lokā, kur es, iepazīstot viņu tuvāk, arī nostiprināju savu cieņu pret viņu kā cilvēku. Atceros, ka viņš bija sajūsmā, kad padalījos ar Židrūna 1.albuma failiem, kurus viņš ļoti vēlējās remiksēt.
Kārli tuvāk iepazinu, kad viņš sāka dzīvot pie manis un manas tā brīža draudzenes Ritas mūsu Lāčplēša ielas 3 istabniekā. Kad atradāmies ilgāku laiku prom, viņš ar prieku pieskatīja mūsu mīļo kaķenīti Elīnu. Ap to brīdi Kārlis manā dzīvē bija nostiprinājies kā spēcīgs un ļoti izteiksmīgs tēls, kuru katru reizi biju priecīgs satikt. Kārlis bija ļoti sirsnīgas un maigas dabas cilvēks. Jebkur, kur viņš atradās, Kārlis izstaroja siltumu un cilvēkmīlestību, tāpēc viņš ļoti viegli spēja nošarmēt citus.
Es vienmēr Kārli jutu to fonā esošo sāpi, to trauksmi, ko viņš ar vieglu sirdi nolika malā, lai baudītu dzīvi. Viens cilvēks ir paredzēts, lai atrisinātu savu pamatproblēmu. Cits ir paredzēts, lai izvairītos no risinājuma, taču, darot to, viņam netīšām var sanākt uzcelt jaunu pasauli, pasauli, kas ir daudz labāka par to, pasauli, kas ir iejūtīgāka, sirsnīgāka un atklātāka.
Katram savs ceļš. |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2026|05:52 pm] |
RIP ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) malvine_truse. Tiksimies aiz priekškara. |
|
|
| popmūzika par dopelgangeriem |
[Feb. 28th, 2026|11:28 am] |
|
jau ceturto dienu nespēju pārstāt to klausīties
ja jūs visdrīzāk nezinat, kas vispār ir igors gofmans, tad jūs esat svētīti - noteikti nelasiet info par šī ieraksta vēsturi posta (tā, kas trubā) aprakstā zemāk, vienreiz noklausieties to tāpat, Izjūtiet To**! es, diemžēl, pārāk daudz šeit zinu, taču nereālu prieku šāda fenomenoloģija man sagādā tāpat
pēc tam var arī iepazīties gan ar oriģinālajiem avotiem, gan ar paša teksta autora personisko tvinpīku daudzu sēriju garumā
* te, protams, nav ne vārda patiesības ** muzikāli ļoti pieejami masām - easy listening, džo kokers, fanks, iglesiass, estrāde |
|
|
| |
[Feb. 27th, 2026|06:28 pm] |
|
Biju uz pirmo "Dieva Amfetamīns, Tu, Imperator" koncertu Rīgā, tāpēc uz otro neiešu, jo vēl jūtu pirmo (tas bija nesen). |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2026|07:37 pm] |
|
Labs muzikālais teiks par Epstīn-sāgu.
|
|
|
| |
[Feb. 26th, 2026|02:35 pm] |
|
LA.LV “Dāmas! Nelaidiet šonedēļ vīrieti brīvībā, ja negribat pavisam pazaudēt,” sociālo tīklu platformā daiļā dzimuma pārstāves brīdina astrologs, astronumerologs Kristaps Baņķis. |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2026|02:30 pm] |
|
Arnis mani uzsēdināja uz DEADSY pirmā albuma. Burvīgs ķīmiskais roks bijušajiem Orgy daiļrades cienītājiem. DEADSY ir izteikti autistiskāka-autsaideriskāka mūzika par Orgy. Manuprāt, viņu mūzikai ir unikāls TY SEAGULL / JOHN MAUS vaibs. Tam kontributē bagātīgais elektrisko ērģelu/synth padu skaņas krāsojums, kas pavada teju katru albuma dziesmu. Iesaku visiem, kuriem patīk jocīga mūzika. Burvīgi dziļš, distortēts taustiņu (teju) sub-bass! Labs hedrūms visās iespējamajās ziņās. Fascinē viņu logo - stilizētas kaula formas... suņu barības cepums? Hmm. |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2026|11:20 pm] |
|
Nebiju dzēris Cido multiaugļu sulu padsmit gadus. Sanāca pagaršot šodien - jēziņ, tāda pārsaldināta, lēti garšojoša dzira. Atceros, ka savulaik Cido multiaufļu sula bija īpaša ar savu balansēto garšu un t.s. fruit pulp, ko tā saturēja. Es līdzīgu multiaugļu sulu neesmu baudījis. |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2026|06:36 pm] |
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.
Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... ) |
|
|