Par provinciālismu Visam pamatā ir sliktas vai vispār neesošas sabiedriskās attiecības. Tik daudz man tā kā būtu skaidrs, kā arī orki no Slokas nav diez ko pateicīgs materiāls skaistām publikācijām par augsto. Tam es piekrītu un nestrīdos pat pretī. Vairāk mulsina un skumdina galējs aklums, vai drīzāk joprojām iesīkstējušais uzskats, ka viss, kas nāk no ārzemēm ir labāks.
Paņemsim piemēram trenažierus. Āra. Jums kā radošo industriju pārstāvjiem vārds "trenažieris" neko neizteiks, un nevajag pat arī, parunāsimies par detaļām un principiem. Šobrīd Latvijā ir nopērkami kādu četru ārzemju firmu āra trenažieri, kur visiem kā vienam, visas kustīgās daļas ir "uz gultņiem". Tas būtu tā, ka viss tur brīvi griežās un ļurkājās uz priekšu un atpakaļ. Tam tā jābūt, jo to ir ražojuši ārzemnieki, kas neapstrīdami pārzin drēbi.
Pagājušoziem mēs izbliezām ap 10k EUR, lai radītu savu trenažieru līniju. Tika rasēts, konstruēts, skrūvēts kopā, lauzts un skrūvēts vaļā un atkal ciet un atkal lauzts un atkal zīmēts. 10 reiz uz apli. Savā trenažierī mēs sabāzām labāko, ko šobrīd uz planētas zeme var nopizģīt ideju ziņā. Viena no tām - gultņu aizvietošana ar gumijas buksēm, ko noskatījāmies no amerikāņiem. Amerikāņu trenažieris ir ģeķīgi dārgs, tas jāved pār dīķi, jāmuito un vispār - liela ņemšanās, tāpēc tādu trenažieri mūsu pusē vēl neviens nav redzējis. Savukārt ES un RU lielajām, inertajām rūpnīcām pāriet no gultņa uz buksi ir praktiski neiespējami un godīgi runājot - nahuj arī vajag, ja pērk tā pat. Mēs ilgi meklējām bukses, sūtījām pa 50, 75 un pat par 100 eiro gabalā, likām iekšā, rāvām ārā, sitām ar āmuru, graizījām ar nazi, līdz visubeidzot tikām pie īstās formas un funkcijas.
Mūsu trenažierim nekas nežvankājās, neļurkājās un negrab. Izpildīts no nerūsējošā tērauda tas ar klusu psssss dod mīkstu atsitienu un papildus slodzīti, radot sajūtu, ka esi pieskāries kaut kam, ko var likt vienā plauktā ar Audi A8. Atdodam mēs viņus arī ar salīdzinoši mazu savu maržu, lai sistu atejā sūdīgi krāsotos krievu un vācu dzelzs rakandeļus. Un zin kas ir, šodien vienā vietā tiek paziņots, ka tāds trenažieris nav labs, tur esot kļūda konstrukcijā, jo visiem ārzemniekiem taču ir brīvkustība, a te kaut kādas mistiskas pretestības. Vai tad tā ir jābūt?!? ja reiz visiem ārzemju tā NAV?!? Aizgāju uz mašīnu un noskaloju divas kapsulas ar nervostrong analogu, kura nosaukumu nespēju izrunāt, bet to man kā labāko reiz iesmērēja aptiekā. Atgriezos kaujas laukā. Pacietīgi iesāku savu referātu par bukses nozīmi kustīgajās detaļās. Jaunais cilvēk, nestāstiet man te pekstiņus! Zin kad atmaiga un atzina tomēr par labu esam? Tad kad paziņoju, ka šādu principu jau labu laiku pielieto tālajā Amerikā. Murgs bļe.
Izgājšnedēļ viena bērnudārza vadītāja pārgriezusi acis un trīcot pie visām miesām gānija mani un visus jūrmalas mežaparkus par brāķdariem, neliešiem, zagļiem, halturšikiem un vēl visādīgi citādi. Tā kā savas kapsuliņas jau biju sarijies un satracinātajā sievietē redzēju tikai nelaimīgas dzīves grauztu būtni, kuras vienīgā eksistences jēga ir nolikt kādu pie vietas- parasti tas ir kāds Jānītis vai Pēterītis no grupiņas "Ezīši", bet gadoties tādai izdevībai, ka var parādīt sūda "firmačam" viņa vietu, tas tiek izmantots, un es kā psihologs autodidakts viņu saprotu. Manas teļa acis un nesatricināmais miers nabaga radījumu uzvilka vēl vairāk, un raujot mani aiz piedurknes, viņa vilka pie kāda rotaļu kompleksa, kuru vedot brusei bija atrāvusies skaida pildspalvas izmērā. Es viņai nevarēju nepiekrist, ka tā ir pasaules problēma, firma veņikof ņevjažet un brusi mēs noteikti nomainīsim. Pāris metrus tālāk stāvēja dāņu kompānijas Kompan dzelzs rakandelis, kurš izskatījās diezgan svaigs, bet visas cinkojuma vietas bija grubuļainas un nomelnējušas. Likās, ka būtu cinkots ar pimpi un ja man kāds metālists atvestu šādi nocinkotu trubu, es to viņam iebāztu dirsā un caur muti izvilktu ārā. Pievedu nu jau atplūdā nonākušo sievieti pie konstrukcijas un apvaicājos, vai ir vērsusies ar prasību pie piegādātāja, lai viņš maina trubas? Miera mirklis bija īss. Radījums iekšēji nodrebēja, acis sāka šaudīties un pār lūpām sāka birt dažādi vārdi, kuru kopsakarība bija aptuveni šāda - tas taču ir dārgais kompans, vests no pašas dānijas! Ja es nemākot savu mantu taisīt, lai nemeklējot utis tajos, kas māk! Viss. Punkts!
Tagad nedaudz par karsto čuršānu, perspektīvajiem dizaineriem un urban art tomiem grēviņiem. Pastāstiem man, kas tas tāds par sūdu -
http://www.garapastaiga.lv/vingrotava/ ? Man pat nav jābrauc uz vietas, lai redzētu, ka tur viss ir tādā pakaļā, ka brīnums kā viņi pat to fotosesiju ir izturējuši. Ja sienā iepistā skrūve ir vismaz 250 mm gara un ir iestrādāta ķīmiskajā dībelī, nevis tupa iepista ķieģelī, tad no sienas viņš neizlūzīs, par ko protams es stipri šaubos. Nākamais, skrūves galviņa ir stipri maza, un ja tā rorīte, kā izskatās ir tikai ar DIN42mm, iegūst lauzienu pret šo mazo galviņu, tad agri vai vēlu viņa tur pārlūzīs. Vēl kas, trubas ir cinkotas un pulverkrāsotas, skrūves izskatās pēc ņeržas. Pēc pirmā lietus značit korozija būs klāt un pēc gada kāds ar to sarūsējušo trubu nojebņīs zemē. Ja jebņīs no augstākā punkta, tad savā ceļā atsitīsies pret zemāk pieskrūvētajiem rakandeļiem. Kas nesīs atbildību? Tas bumbierītis, kur māk runāt par augsto un kurš beigās pateiks, ka tā vingrotava ir tikai dizaina projekts un viņš ņipričom? Karoče sūds tas viss, bet mani ģern tas, ka šitais projekts ir izslavēts vēl trakāk kā Irbina došanās uz Marsu un visi ir sačurājuši karstu.
Karoč skumji, laikam šoziem jārebrandējās uz kaut kādu hipsterīgu vegānismu un helsī laifstailu slēpjot "orcīgumu", savādāk mūsu proviciālie lēmumpieņēmēji un jaunie dizainerīši visu sapisīs pavisam.