ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, January 14th, 2011
| Time |
Event |
| 12:36a |
Par nepastāvību
Šovakar braucot mājās pārdomāju viskautko. Es iedomājos kaut ko līdzīgu anonīmo cietēju (ieliekam atkarību pēc izvēles) klubam, kur katrs pieceļas un pasaka - kāpēc Es esmu šeit. Un ja man būtu jāatbild, kāpēc šovakar es atrodos tur kur atrodos, man būtu grūti izsmeļoši atbildēt.
Teiksim tā, es meklēju formulu tam, kas dara "uz mūžu". Uz patstāvību, uz pilnīgu skaidrību par to , ko tu gribi darīt līdz nāve Tevi no vaļasprieka šķirs.
No sākta gala. 98 gadā nopirku trīs Panonijas (tāds čigānu mocis) un metodom naučnovo vtika saliku vienu. Bet tiešām, man tas izdevās pat aizdomīgi labi. Nu tad tur dragāju šurp turp ar visādiem brīnumiem, līdz ap 2003 vai 4 nopirku Yamaha, kurš jau gadus divus guļ garāžā un godīgi sakot, man vienalga. Es zinu, ka kādudien izvilkšu kaut aiz skopuma, lai nepūst skauģiem pa prieku.
Ap 2000 gadu iestājos korporācijā. Mūža organizācija. Tagad esmu "atslēgts", jo neapmeklēju, nav entuziasma, bet zinu, ka atgriezīšos. Tur tomēr man daudz labu cilvēku ir un tā. Muļķīgi, ka veidojas no manas puses attieksme - gribēšu iešu, gribēšu neiešu. Tagad varbūt pat gribu, bet kaut kā neaizeju... Kaut kā mazinājusies aktualitāte. Un es jūtos vainīgs.
Ap laikam 2001 pamēģināju slēpot. Pirms vēl trim gadiem sezonā uz kalnu braucu reizes trīs. Tagad varētu braukt, varētu nebraukt. It kā gribas, it kā nē. TE paniekojos vietējos mačos ar mainīgiem rezultātiem, TUR uz kalna būšu nulle, bet melno moguli nobraukšu tā pat. Negribas... forša izklaide, ja eksprontom, tad okej, ja plānot. Nū nafig.
Vēl laidu pa ūdeņiem. Pat laiva bija. Nu izārdījos vasaras divas, nu ja ne apnika, tad laivu točno vairs atļauties nevarēju. Šad tad var aizbraukt pie paziņām uzslēpot, bet lai lauztos katru brīvu brīdi? Nē... slinkums, apnika.
Un tā vēl ar vairākām citām lietām, nodarbēm, kas daudziem ir dzīvesveids un ticība. Es tik apgrābstu, pagaršoju un pametu.
Nu ja. Par šodienu. Šaudījies jau esmu sen. Pa buņdžām un tā. Tagad gribās tā pieaugušāk un ar smagāku. Jau kādu laiku apmeklēju mednieku kursus un drīz būs eksāmens, pēc kā es kļūšu par pilntiesīgu zvēru bendi. Un šovakar, braucot mājās no tiem pašiem kursiem aizdomājos - cik ilgi? Līdz pirmajiem ragiem? Nu vedīsi tu cukurbietes, naglosi tornīšus, būsi aktīvais. Dabūsi kaut kādus puskoklēcēj ragus, kurus kārtīgi veči pat par trofeju nesauc un Tev apniksies. Viss basta! Atkal tikai tēriņi, jo būs nopirkts seifs, stobrs un ancuks. Un tas tā pat kā viss pārējais pēc gadiem pieciem noguls garāžas dzīlēs.
Jautājums ir, kā cilvēki nonāk līdz tam, ka visu mūžu krāj markas, spēlē šahu pa telefonu, brauc ar gaisa baloniem, nirst (jā, btw, es arī daivinga kursus izgāju, tikai apliecības nav) un sazin ko vēl, bet visas dzīves garumā. Kā viņi zin, ka tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs? | | 8:35p |
par tām barikādēm
Ja man jājautā, ko es no "barikāžu laika" atceros kā bērns, nevis kā to izjūtu tagad - puspieaudzis cilvēks, tad jāsaka, ka tā bija viena pamatīga un smaga vilšanās.
Ar joni mani un brāli izrāva no skolas, lai mēs pēkšņi brauktu neplānotās brīvdienās uz Jūrmalu pie ōmes. Nebij jau nekādas panikas, bērni vienkārši brauc pie omes. Kad aizbrucām galā, tēvs ar māti posās atpakaļ uz Rīgu. Kāpēc, nezināju un man tas nebij jāzin. Desmitgadīgam puikam nav ko bāzt degunu lielo darīšanās. Vecāki aizbrauca, ome mums sacepa pankūkas, tāda noraizējusies likās un visu laiku grozīja radio pogu. Tur skanēja ziņas. No ōmes, kurai visu patīk joprojām pārspīlēt sapratu, ka teju sāksies karš un tad gan būšot traki. Lūk karš gan man likās varena padarīšana, jo biju paspējis izlasīt jau "Trīs šķūnīšus", noskatīties "Beloe solnce pustiņi" , brūsa lī drakona uznācienu un izkauties ar kaimiņu vaģiku. Nākamajā dienā atbrauca tēvs ar māti. Smērē maizes, ar omu un opi pārspriež kā nu būs. Mamma sēžot Rīgas dzīvoklī, tēvs kaut kur Zaķusalā. Cik nozīmīga ir zaķusala man nebija akurāt skaidrs, bet ja karam pievienojās vēl būšana uz salas, tad tas bija pilnīgs bonuss.
Sagatavoju veselu runu, kurā biju savācis visu, ko dzirdēju pa radio, lasījis trijos šķūnīšos un mēģināju iepārdoties tēvam, ka es došos līdzi, mazi izlūki ir veiklāki un viņam kopā ar citiem večiem būšu ļoti noderīgs.
Tā vietā, lai sāktos mana izlūka karjera, tēvs uz mani pārmetoši paskatījās un noteica :"domā tās ir kaut kādas spēlītes?"
Un tas arī viss stāsts. Nebija ne kara, ne izlūku būšanas, nekā. Dirnēju pie omes, riju plānās pankūkas un iesāku lasīt Džeku Londonu. |
|