| 10:18p |
Par būtisko
Kaut kā jocīgi, ka šodien šķietami divi nesaistīti cilvēki dalās savās pārdomās par nāvi. Mēs te esam tirzājuši viskautāko, sākot no resnām dirsām un bābu kariem, beidzot ar kardāna darbības principiem un vecākiem dzērājiem. Bet par nāvi nav gadījies. Kas divtik jocīgi -pagājšnakt es domāju par tieši to pašu.
In fact, dzīve man patīk. Pat ļoti, bet ja nāktos nomirt – bail nebūtu. Būtu žēl. Būtu žēl nepadarīto lietu, visa tā, ko vajag izdarīt „pēc gostiem” un vairāk. Mazie, laicīgie prieciņi, kuriem lielākā maštābā nav nekādas jēgas.
Jāsaka ,ka par laimi nekādos Čečenijas vai Irākas karos savas mīkstčaulības dēļ dalību ņēmis neesmu, tāpēc nevaru pārējos izraisot žēlumu ar tukšu skatu vērties glāzītē un murmināt kaut ko par bašmačiem vai cīņu biedriem, kuri palika ierakumos. Pēc pirmā pusstopa ieziņot, ka te neviens no dzīves un nāves nejēdz ne sūda un kratot spalvaino dūri apjukušo „botānu” deguna priekšā mācīt Raimja papu. Tas viss ir pa laimi.
Toties pa nelaimi, savs viedoklis par šo end game uzparikti man diemžēl ir izveidojies. Tas tāds drūms stāsts, tāpēc detaļās neiedziļināšos, bet pēc zināmām pārdomām pieņēmu, ka dzīve un nāve ir tikpat vienkāršas lietas kā autostiklā ieskrējusi vabole, pret krastu noskalojies vilnis vai trolejbusā palaists pirdiens. Viņš ir, pasmird un pazūd. Nepaliek nekā, atmiņas uz piecām minūtēm un pēc tam pazūd arī tās. Vienīgais ko mēs pēc sevis varam atstāt ir atmiņas, labas, sliktas, vienalga, bet agri vai vēlu par mums aizmirsīs. Ja tagad par otrā pasaules kara personālijām raksta grāmatas sējumos, tad pēc piecsimts gadiem tas būs tikvien kā viena maza, nenozīmīga nodaļa vēstures grāmatās. Ja, protams, būs tāda Pasaule un tādas Grāmatas.
So, es uz to visu skatos dziļi filozofiski, pasaulei uz manu nāvi būtu dziļi nospļauties, tāpēc tagad ir jādzīvo tā, lai tad kad palaidīsi savu pēdējo pirdienu, to varētu izdarīt ar smaidu uz lūpām. Un pirms aizmigšanas joprojām domāju par nāvi, kā viņu piešņākt ar skaistu dzīvi, lai viņai atnākot man nebūtu jālūdzās – nu pagaidi vēl mazliet. |