Ko dara bezdarbinieki vējainās dienās Jūrmalā? Lasa ziņas un apmierina savu grafomāniju.
Ziņa:
http://www.delfi.lv/news/national/novadi/article.php?id=26289413Grafomānija:
Vismaz kāda priecīga ziņa šajā vējainajā dienā. Priecīga, jo redzam, ka Jūrmalas domes sabiedrisko attiecību nodaļa beidzot ir ķērusies pie savu tiešo pienākumu pildīšanas. Tas ir jauki, silda sirdi un priecē prātu. Ilgi jau nācās gan gaidīt, kamēr visā šajā negāciju vētrā, kas sacēlusies ap Kondratjuku, Ančāna skolu reformu un Munkevica apsūdzībām beidzot parādīsies kāda jauna un optimistiska ziņa, kas vēstīs, ka Vadonis nesnauž, Vadonim rūp un Vadonis cīnās.
Tīksmi izbaudot vēlīno rīta kafiju, ar gara acīm redzu, kā Vadonis savā izlēmīgā cilvēka manierē, kura necieš iebildumus, caur iekšējo līniju zvana pakalpīgajam kokteļķirsītim:
-Ingmār, pulksten četrpadsmitos, lūdzu, ienāc pie manis.
Vadoņa tonis ir stingrs, bet tajā pašā laikā ar vārdu „lūdzu” to caurstrāvo vēlīga nots, kas nedaudz mazina zosādu, kura pārņem Ingmāru ikreiz, kad to uzrunā Viņš.
Pat norunātajā laikā Vadonis bija nevaļīgs, ar rūpju māktu skatienu tas vērās logos pār pilsētu un ritmiski klaudzināja zeltīto Parker pildspalvu pret masīvo galdu. Ingmāram patika Parker pildspalvas, ak, cik gan stundu viņš nebija vēries izgaismotajos skatlogos, kur gozējās šie apbrīnas vērtie statusa simboli un sapņojis, ka kādudien arī viņam tāda būs. Viņam būs ietekmīgi draugi celtniecības un ceļubūves uzņēmumos, tie, kā nelielus uzmanības apliecinājumus viņam dāvās sudraba, zelta, platīna un ar briljantiem rotātās rakstāmspalvas un viņš parakstīs vienu līgumu, otru, trešo...
Attopies, fokusējies! Ingmāru no šī aizrautīgā sapņa izrāva Vadoņa dzelžainais tonis. Parkera ritmiskie klaudzieni bija apklusuši un viņš ķērās pie lietas.
Pēc vairāk nekā desmit stundām Ingmārs savā gultā uztrūkās sēdus. Palagi mirka sviedros, it kā tur būtu sakoncentrējušās visas Taizemes mīlas naktis, sirds sitās kā neprātīga un prātā kā kalēja vesera klaudzieni atbalsojās vienīgais teikums, ko tikšanās reizē izmeta Vadonis:
-Ingmār, mūsu publicitāte ir kritiska un es gribu, lai Tu kā mūsu sabiedrisko attiecību vadītājs to izlabo! Pasakot šos vārdus, Vadonis pievērsās uz galda izklātajiem dokumentiem, tādā veidā liekot saprast, ka šī saruna ir izbeigta.
Ingmāra prāts šaudījās kā slazdā noķerta lapsa, nespēdams rast risinājumu, kas apmierinātu vadoni. Tas bija piesiets Ingmāra īsajā izpratnes cilpā un nevarēja pārraut neredzamo sienu, kas viņu šķīra no atklāsmes.
Cik vien klusu spēdams viņš aizslīdēja uz virtuvi un ledusskapja dzīlēs sagrābstīja pudeli Bonapartes, kas tur bija iemājojusi kopš pēdējiem dārza svētkiem. Saldeni šķebinošā dzira, apdedzinādama rīkli kā veldzējošs balzāms izplūda Ingmāra asinsvados un ar smagu nopūtu tas atspieda pieri pret vēso virtuves logu, aiz kura ēnu rotaļas spēlēja laternas un ceļmalā augošie koki.
Pie vienas no laternām vīdēja dzērāja siluets, kas apķēris stabu bija uz mirkli apstājies, lai atvilktu elpu savā ilgajā ceļā mājup. Dzērājs klanījās gluži kā aukliņās iekārta lelle, te vēlēdamies turpināt ceļu, te atkal bezspēkā atkrizdams sākuma stāvoklī.
Ingmāru šis skats aizgrāba un viņš līdz kaulu smadzenēm izjuta dzērāja alkas pēc mājas siltuma, pavarda, pēc ģimenes, pie kuras tas tiecās spītējot ugunsdziras dēmoniskajiem prāta postījumiem. Mājas, tas skan labi, nodomāja Ingmārs un iztecinājis pudeles atlikumu tieši rīklē steberēja atpakaļ uz savām cisām.
Iepriekšējā naktī redzētais Ingmāram nelika mieru arī nākošās dienas rītā. Likās, ka tur ir atslēga visam, kas nomoka viņa prātu. Arī Vadoņa uzdevumam. Tas bija tepat blakus, gluži kā krustvārdu mīklas atminējums, kuru tu zini, bet vēl nespēj uzrakstīt.
Rutīnas darbi nevedās. Pārlaizdams slinku skatienu LETAs mediju monitoringam Ingmārs riebumā novērsās un aizvēra failus. Viņi raksta tikai to slikto, tikai nomelnojošo, viņi neredz cik smagi mēs šeit strādājam, skauģi! Ingmārs jutās nomocījies, jo bez sarežģītā Vadoņa uzdevuma viņam vakar bija jāgādā bulciņas un uzkodu maizītes uzņēmēju furšetam. Muļķa gastronomi bija kaut ko sajaukuši un lašmaizīšu vietā sataisījuši ar šķiņķi. Bet Ingmārs neapjuka, bija stingrs un lika visu divu stundu laikā pārtaisīt, pats pa galvu pa kaklu vēl skrēja, veda, darīja un pulksten astoņpadsmitos, kad sāka pulcēties viesi, maizītes bija savā vietā. Vadonis neteica neko un tā bija laba zīme, tas nozīmēja, ka Ingmārs visu ir izdarījis pareizi un pa prātam. Atceroties šo mazo uzvaru viņš pie sevis pasmaidīja un nolēma, ka ir laiks ieturēties.
Kopš Ingmāra darbavietā rūpes par aparāta skudriņu vēderiem bija uzņēmies Arnis, ēdienreizes bija kļuvušas par viņa rituālu. Ingmāram patika vērot kā spīdēja viņa daiļā dzimuma kolēģu mutes un vaigi, kad tās iekodās Arņa darinātajās kotletītēs, noziežoties ar taukiem. Kotletītes bija gluži kā vecmammas ceptas, gluži kā mājās. Mājās, atkal šī uzmācīgā un netveramā doma. Mājās, visi grib mājās...
Satvēris galvu ar abām rokām, Ingmārs drudžaini domāja. Viņš bija savās domās iegrimis tik dziļi, ka pat nepamanīja kā viņa kolēģe uzpilina tauku pleķīti uz baltās blūzes. Citkārt šis sadzīviskā ainiņa Ingmāram liktu priecīgā satraukumā nodrebēt, bet ne tagad. Tagad Ingmārs domāja. Mājās, mājās, mājās, ej mājās, nāc mājās, aicini mājās. Jā, aicini mājās. Tā ir atslēga! Gluži kā vēja spārniem Ingmārs traucās uz savu kabinetu, lai pēc iespējas ātrāk izliktu šo domu uz papīra.
Pēc stundas darbs bija galā. Ingmārs smagi atkrita savā krēslā un ar delnas virspusi notrausa rasu no pieres. Tā, tagad vēl šādi tādi sīkumi un varēs rādīt Vadonim.
Pēc mirkļa viņš iebrāzās caur kolēģes durvīm:
-Baiba, saliec komatus! Un ar žestu, kas parāda viņu kā nodaļas vadītāju, kurš nemīl vilcināšanos nolika izdrukāto lapiņu uz galda.
-Kad dabūsim apstiprinājumu no Vadoņa, liec lai Tomiņš izsūta medijiem. Arī televīzijai un radio! Ingmārs zināja, ja viņš neizdalīs precīzus un konkrētus uzdevumus tie muļļas salaidīs visu dēlī un būs tāpat kā ar lašmaizītēm vai kliņģeri dzejniekiem. Vēl mirkli pakavējies pārdomās, ka šeit viss ir jādara viņam vienam pašam un neviens neko nejēdz Ingmārs pameta Baibas kabinetu un devās gatavoties gaidāmajai sarunai ar Vadoni.
Vadoņa seja bija neizdibināma. Šķiet īso rakstudarbu tas pārlasīja teju vai piekto reizi. Sekundes vilkās kā mūžība, krekls lēnām sāka lipt pie Ingmāra muguras un tas apcerēja laika ritējumu, esības nepanesamo vieglumu un sociālo netaisnīgumu. Ingmārs galvā pārlika, ja viņam būtu tāds pats Philip Patekke pulkstenis kā savulaik Jaņčukam, laiks ritētu raitāk. Sekunžu tikšķi būtu ausij tīkamāki un vispār, kad paraksta līgumus, tāds pulkstenis labāk sader ar Parker pildspalvu nekā kaila roka.
Attopies, fokusējies! Jau atkal Vadonis izrauj viņu no saldajām aizmirstības pārdomām kā būtu jā būtu.
Jā, klausos. Ingmārs nomurmināja un uzlicis vispadevīgāko no sejas maskām vērās Vadonī.
Kas tas ir? Stingri noprasīja Vadonis. Kā kas? Raksts, paziņojums medijiem. Ingmārs iekšēji sašuta par Vadoņa aklumu, ka tas neredz šo dziļo jēgu un domu ko viņš ir iepinis it kā nevainīgā paziņojumā medijiem.
Lūk – „Pēc manas stingras pārliecības,” šī frāze parāda Jūs kā izlēmīgu vadītāju, kura pārliecība un virzība uz mērķi ir nesatricināma kā Everests. Everesta vārdu Ingmārs pateica speciāli, jo zināja, ka Vadonim patīk lielas un fundamentālas lietas. Patīk vēl vairāk, ja tās var asociēt ar sevi. „ izturēt ekonomiskās krīzes spiedienu”, savukārt šeit Jūs kā nepopulārs politiķis atzīstat grūtības. Izrunājot vārdu „nepopulārs” Ingmārs sazvērnieciski piemiedza ar aci, jo visiem zināms, ka tieši vis izlēmīgākie lēmumi ir tie nepopulārākie. „mēs varam tikai kopīgiem spēkiem” toties šeit Jūs atzīstat komandas darbu un citu cilvēku spējas, kas mūsdienās ir tik ļoti svarīgi. Arī to Ingmārs neteica bez nolūka, jo Vadonis pēdējā laikā tika pamatīgi kritizēts par nerēķināšanos ar citiem un bija ļoti svarīgi šo mītu izkliedēt. Tikpat nesatricināmi viņš turpināja :” noliekot malā politiskos strīdus, uzskatu sadursmes, starpresoru cīkstēšanos” Jūs paziņojat, ka Jums nav pieņemama svārstīga koalīcija un opozīcijas bļauri tiek aicināti samierināties. Jūs esat tas, kas vieno nevis šķeļ. Gaisma, nevis tumsa, labais, nevis ļaunais.
Pietiek, pietiek! Viegli pietvīcis Vadonis pārtrauca Ingmāra runas plūdus. Bet kāda ir raksta būtība?
„Stulbais āpsi, nevienu no savām Parker pildspalvām tu neesi pelnījis!”, nodomāja Ingmārs, bet pacilātā tonī turpināja: ”Ar aicinājumu deklarēties mūsu pilsētā Jūs aicināt savus ļaudis mājās. Jūs skaidrojat, ka katrs iedzīvotājs ir svarīgs pilsētai un Jums, Jūs uzcelsiet jaunu un laimīgu pilsētu, pilsētu, kuru deklarētie iedzīvotāji sauks par savām mājām. Jūs esat mūslaiku Mozus!” Izrunājot vārdu „mājas” Ingmārs mutē sajuta Arņa kotletīšu garšu, tālumā sadzirdēja pavarda sprakšķus un sajutās tik aizgrābts, ka uz mirkli pat noticēja tam ko runā.
Vadonis dziļdomīgi klusēja, salika rokas kā lūgšanā un ar rādītājpirkstiem atbalstīja degunu. Sekundes atkal pārvērtās minūtēs, minūtes stundās, stundas dienās un mirklis pārtapa mūžībā.
Labi, Ingmār, labi. Noteica Vadonis un šie vārdi caurstrāvoja Ingmāra ķermeni kā zibens spēriens. Šo atzinību viņš bija gaidījis jau ilgi un nesaņēmis, pārcieta tik lielu pārdzīvojumu, ka ārsti viņam nozīmēja slimības lapu uz veselu gadu. Spītējot ārstiem Ingmārs rāvās atpakaļ uz darbu, bet tad pieteicās mazulis un nācās palikt mājās vēl deviņus mēnešus. Pēc šīs piespiedu trimdas Ingmārs beidzot ir atgriezies un Vadonis viņu ir novērtējis. Jā, šī bija Ingmāra diena! Ilgie gadi prombūtnē viņu nebija notrulinājuši, tie bija darījuši viņu stiprāku kā nekad agrāk un tagad viņš ir kā liesmojošs zobens Vadoņa rokās kurš nesīs gaismu ticīgajiem un nežēlīgi sodīs skauģus un nelabvēļus.
Varbūt Vadonis viņu aplaimos ar kādu no savām Parker pildspalvām, domāja Ingmārs un brāzās pie Baibas un Tomiņa, lai būtu drošs, ka viņa ziņa sasniegs dzirdīgas ausis Banānu republikas medijos.