| 11:09a |
Par motivāciju un līderiem
Kaut kādu laiciņu atpakaļ gadījās palasīties šādus tādus niekus par motivāciju. Ne savējo, citu cilvēku, kā viņus motivēt, ko teikt un tā tālāk un tā joprojām. Kā motivēt piecus cilvēkus, piecdesmit, piecsimt vai pat veselu nāciju. Nu tur visādi teorētiķīši stāstīja tā un šitā, par simboliem, zīmēm, kodiem un visādiem citādiem brīnumiem. Ķip ko vajag teikt, lai Tu spēlējot uz stabulītes izvestu žurkas no pilsētas.
Skumji nopūtos, atpogāju Bauskas alu un vienās čībās izlīdu sniegotajā pagalmā visu to huiņu no savas galvas izvēdināt.
Manuprāt, tas tā nevar būt – izlasām grāmatiņu, sarakstam savus topikus uz lapiņām un nostājoties uz katedras satricinām pūli tā, ka kāds ducis no emocionālā pacēluma noģībst, savukārt pārējie tos, ar uzvaras saucieniem uz lūpām un neprāta acīm mirdzot, netīšām sabradā. Tur vajag būt kam vairāk, jo šis, manuprāt, nav tas gadījums ko es vienmēr sludinu – ja lācim iemācīja dejot, tad es varu vajadzības spiests iemācīties programmēt piemēram. Te ir jābūt kaut kādam gēnam un neviena grāmatiņa vai kursi Tevi nepadarīs par līderi, vai vismaz spējīgu motivēt, ja Tu tāds nebūsi piedzimis. Ja ir kaut kripatiņa no manis pieminētā gēna, tad var censties to izkopt, bet ja nav, tad nav, tad ir jānodarbojas ar ko citu.
Nu lūk, bet cilvēkiem nereti ļoti gribas būt līderim, kaut ko vadīt, norādīt vai vismaz sajusties, ka no viņa kaut kas ir atkarīgs. Tas ir kļūdaini un nereti atspoguļo pārlieku lielu ambīciju un prasību nesavietojamību ar pārprastām spējām vai izglītību. Mans šamais skricelējums nebūs par līderiem, jo tādu ir ļoti maz, skricelējums būs par maniem novērojumiem šepat, starp cilvēkiem, kuri tādi vēlas būt, tikai viņiem nesanāk. Skricelējums būs par alkām pēc laimes, atzinības, panākumiem un varas. Kā nu kurš to izprot. Bet par mazo cilvēku, par mazajiem dzīves prieciņiem. Politiku un DowJones indeksu atstāsim tiem tur, televizorā.
Esmu novērojis parādību, kura saucas – Man pienākas! vai Man ir tiesības uz laimi! vai arī Man gribas! To var turpināt līdz pat dzejolītim par Gribulīti – Piecas tonnas gardas halvas, Turku turbānu uz galvas.
Mazais cilvēks tā vietā, lai analizētu cēloņus kāpēc „naf”, salasās grāmatiņu vai dies pas aizstaigā vēl uz kādiem nebūt kursiem un āreče, nākamais līderis ir gatavs, gluži kā tikko vārīts rakveres cīsiņš. Zema pašnovērtējuma, kompleksu un ambīciju mocītais cilvēciņš ir gatavs VADĪT! Un tad sākās elle un indija.
Tas viss ir pārprasts un balstās tikai uz vienu, diviem vai trim cilvēkiem, kuri mazohistiski pacieš šā viena, jaunā līdera egoisma izpausmes. Pilnīga nerēķināšanās ar citiem un savu individuālo vēlmju, vajadzību un sajūtu novietošana pāri visam citam. Protams, parasti tas tiek iepakots – es te Jūsu pamuļķu dēļ plēšu dirsu, a Jūs nespējat pat tik daudz, kā izdarīt to un to un tā līdz bezgalībai. Līdz nonākam pie situācijas, kas raksturo jaunizcepto līderi – visi ir padarījuši visu, bet līderis ir tā noguris, ka viņam jāatlaižas un pārējiem tai brīdī ir jābūt klusiem , tik klusiem, lai netraucētu vadoņa mieru, jo viņš uzkrāj spēkus jaunam, uzvaras apspīdētam cēlienam. Parasti šās mikrodiktatūras izirst brīdī, kad tas viens, vai divi pakļautībā esošie nospļaujas un dodas prom. Pasaulē, pie cita līdera vai vienkārši uz bāru. Tad, protams, līderis gaudo par nepateicību, kliedz nopakaļus, ka Jūs bez manis badā nomirsiet un tā. Ne nu mirs neko, jo in fact, šis „līderis” ir tikai barojis sevi un savu egoismu uz līdzcilvēku mugurām tiem to pat nenojaušot.
Par tautu, par šiem trim cilvēkiem. Vājāki cilvēciņi, vai vismaz tādi, kuri neapzinās savu vērtību nereti meklē šādus līderus, kas it kā visu izdomās viņu vietā, sabārs kad vajadzēs vai noglaudīs galviņu. Vāji, slinki cilvēciņi, un tikai pateicoties tādiem var eksistēt šis līderis. Vārdu sakot – abi labi, jo ja sākumā vērojot „mazos” un „līderi”, manas simpātijas piederēja mazajiem, tad ar laiku sapratu, ka ir gadījumi, kad mazajam patīk, ja viņu moca emocionāli, finansiāli un tā tālāk un tā joprojām. Mazais ir laimīgs, jo jūtas vajadzīgs līderim, savukārt līderis ir laimīgs, ka viņam ir mazais kas klausa. Bēdīgi vārdsakot, jo šie modeļi, ja rūpīgāk ieskatās ir visapkārt. Izteikti spilgtāk vai vājāk, bet tie ir ik uz soļa un tā rezultātā mums veidojās tāda sabiedrība, kāda nu ir, no maziem, sekliem un kompleksainiem cilvēciņiem, kuri alkst vai nu pakļauties vai uzurpēties citiem.
To visu pārdomājis vēlreiz skumji nopūtos, iemetu izsmēķi žoga stabiņā un ievilcis treknu, dzeltenu zorro zīmi sniegā atgriezos virtuvē. |