| 12:01p |
Par Kuzīti un Puķīti
Ja datorā pieejams, tad pirms lasīt tekstu uzstellēt Nautilius dziesmu Tutanhamon.
Slinkums meklēt kur es šitos ķēmus esmu iepriekš aprakstījis, bet uzticamākie lasītāji jau notiekti atminas Jāni Kuzinu un Māri Mežapuķi. Kuzīc un Puķīc, Jūrmalas domes deputāti, Makss un Morics, Pauks un Šmauks.
Nu lūk, sāksim visu pēc kārtas. Lai kaut kā nebūt kliedētu savu nīgrumu nolēmu mocikleta mugurā apmeklēt varoņpilsētu Jūrmalu. Vējš matos, sirds līksmo un Ronjas pavasara kliedziens.
Atkūlies uz korupcijas sagrauzto kūrortpilsētu, nobraucu līdz jūrjiņai, lai ar apgarotu skatienu veroties tālumā iztukšotu pudelīti Bauskas alutiņa, kas nevilšus bija paķēries līdzi bākai benzīna.
Tas ir garš stāsts, kāpēc un kādā sakarā, bet pēc divām stundām atrados Kauguru jaunuzceltajā stadionā, lai uzdzerot cēsu alu noskalotu lašmaizīti un vērotu kā FK Jūrmala cīnās ar kaut kādu citu komandu. Principā spēle man kā tāda bija pohuj, es vēroju ķēmus. Vai kā teiktu Sīpoliņš – studēju blēžus, tikvien kā spogulītis trūka.
Es tiešām nezinu kāpēc ložās kur sēž augstdzimuši ļautiņu (es tai skaitā ) laiž iekšā tādus ērmus kā Kuzīc un Puķīc.
Bīstams moments pie vārtiem, tribīnes noelšas, gaisā virmo spriedze un ko Kuzīc? Kuzīc ir pie furšetgalda un stumj ģīmī, viena maizīte mutē, divas rokā un vēl krāvumiņš uz šķīvīša. Bļeģī. Rau, konīti ar paņēma, caps, piecdesmit gramiņi pazūd ģīmītī un žests oberim lai pilda no jauna. Nu jaukumiņš...
Kuzīts esot tagad pie kaut kādiem iepirkumiem domē nolikts, no sērijas – lai jau šim ar kas tiek no kopgalda. Sūdi gan ir tur, ka Kuzītim nedodot. Nedod un cauri. Kuzīts esot gribējis ar Onslovu pusdienot, apspriest kāpu labiekārtošanas jautājumus. Nācās Kuzītim vienatnē pusdienot, celiņi kāpām top tāpat a Kuzītim nekā. Čušš. Ek nabags. Arī citās sfērās tāpat, Kuzīts grib draudzēties, a ar viņu negrib neviens, tāpēc arī jālavās gar furšetgaldiem un jāstumj ģīmī. Vai viegli būt deputātam Kuzītim?
Deputāts Puķīts. Arī ahūnais futbola fans. Pamatīgi iestiprinājies pie furšetgalda un sārtajiem vaigiem omulīgi mirdzot Puķīc ķerās pie lietas. Lieta nav grūta bet atbildīga. Puķīc arī draudzējas, bet savādāk kā Kuzīc. Ložā ir trīs rindas, aiz muguras laukumiņš kur furšetgalds. No sākuma Puķīc klīst ap furšetgaldu un ar visiem, pazīstams vai nē apsveicinās un kaut ko iedod. Pēc tam Puķīc ar apbrīnojamu rūpību ķemmē atlikušās trīs rindas, apsveicinoties ar katru un kaut ko iedodot.
Beidzot pienāca arī mūsu kārta. Apsveicinājies un izmetis pāris pieklājības frāzes par grūtajiem laikiem Puķīc iebāza roku kabatā un izsniedza man, uzminat ko? Kalendārīti! Vienā pusē Puķīc un TSP logo, otrā kalendārīts. 2008 gada. Brālīc ar dabūja kalendārīti. Tagad mums pa abiem bija divi kalendārīši ar Puķīti. Atjautīgi izdomāts ne – kalendārīts taču derīgs visu gadu, var makā nēsāt, var mašīnā pie radio pielikt. Vienā pusē kalendārīc, otrā Puķīc. Vot, visu gadu Tevi silda Puķīša klātbūtne.
Es gan domāju, ka Puķītim nevajadzēja tādus kalendārīšus taisīt, jo katru dienu paveroties savā kalendārītī viņš var precīzi redzēt cik viņam ir atlicis līdz deputātēšanas beigām.
Vot tādi mums tautas kalpi, Kuzīc un Puķīc. |