| 10:22a |
Par bitovuhu
Vakar vakarā gribējās uzskricelēt pārdomas, bet maita ciba negāja. Uzskricelēju tā pat, zin kā - grafomāns, tā ir diagnoze.
Kādu pusstundu, neizprotamas trauksmes vadīts bezmērķīgi un neieinteresēti dalīju savu uzmanību starp veciem žurnāliem un TV pulti. Jums taču arī tā ir gadījies, ka nerodat sev mieru, toļi traukus nomazgāt, toļi TV paskatīties? Pēdējā nodarbe bija mēģinājums apgraizīt mazo japāņu kociņu, kurš jau kādu laiku netraucēti dzīvo uz ledusskapja. Apzinoties, ka es ne tuvu neesmu Tistu puisēns ar zaļajiem īkšķīšiem, šai lietai ātri atmetu ar roku, lai kārtējo reizi mēģinātu nodarboties ar garīgo excibionismu šajā Dieva un reklāmdevēju aizmirstajā nostūrī.
Kā krievi teiktu – ģelo biolo večerem, ģeloķ bilo ņečevo. Tā nu es atklīdu mājās, lai sagaidītu kārtējo ekskursantu porciju, kuru man gādīgi nodrošina Šīna kantora darbiniece. Darbiniece man patīk, man patīk viņas tiešums, korektums, noteiktība un vēl kādas citas rakstura īpašības, kuras neesmu paspējis precīzi detektēt, bet kuras noteikti viņu padara par labu nekustamo īpašumu tirgotāju.
Pirmajā piegājienā man bija iespēja noklausīties kā geju pāris jūsmo par manu guļamistabu. Tā kā man ir spēja daudz ko vizualizēt savā nodzertajā un mēreni samaitātajā prātā es aizsteidzos uz koridoru, lai nedod dievs man nenāktos dzirdēt vēl kādu repliku, kas pilnībā uzburtu ainu ar geju mīlas aktu manā guļamistabā.
Zēniem nepatika rajons. Es viņus arī nedaudz saprotu, jo DG tērptiem „smukuļiem” šajā lombardu un spēļu zāļu kvartālā īsti nav ko meklēt.
Šovakar vajadzēja būt interesentiem, kuri neieradās, kas varbūt arī labi. Toties viņu vietā ieradās čalis, kurš pēc 45 sekundēm nāca klajā ar paziņojumu: „Tagad mēs varētu aizšaut uz bankomātu, cik izdos šodien tik lai iet, savukārt pārējo rokasnaudu nokārtosim rīt, nu kad jams tiks pie saviem ietaupījumiem pilnībā. Nedaudz apmulsis teicu, ka tādas steigas jau nav, jo jebkurā gadījumā nebiju gaidījis tādu piegājienu.
Varbūt to sauc par mīlestību no pirmā acu uzmetiena, varbūt tā ir karstas putras strēbšana vai sazin kas. Jo kā vecs nelietis un spekulants savu dzīvesvietu neesmu piedāvājis par glāzi limonādes un desumaizi. Bet čalim patīk un cauri. Vēl tikko zvanīja ar jautājumu, vai ekskursanti, kas ieradās pēc viņa nav mainījuši manu nostāju. Diezgan strauji un nekorekti savācu sprafkas par čali, kurš nebija paspējis man pat tolkom priekšā stādīties. Bet anyway, par nostāju runājot, ja čalim pateicu, ka lieta iet, tad viņa arī ies, un nākamie ekskursanti diezin vai varētu uzmest tik daudz pa virsu, lai tā lieta neietu.
Jā, starp citu, ievērojot vairākus vēl citus garlaicīgus ekskursantus, kuri ir nākuši „po objevļeņiju s makļerom” , šis bija vienīgais kurš novilka apavus. Tas daudz ko nozīmē, jo neviens nebradātu pa savas potenciālās guļamistabas paklāju ar ielas apaviem. Un tad vēl ekskursantu kroplis atļaujās nomurmināt :”o, eto že ņe kavroļin”. Jā bļeģ, tas nav ne linolejs ne kavrolīns par ko esi pieradis staigāt. Tas nahuj ir paklājs pidar! Ar šādām domām es pēc katra ekskursanta ņemu paklāju tīrāmo līdzekli un putekļusūcēju, lai aizvāktu jebkādas pazīmes par šādu pretekļu viesošanos manā guļamistabā.
Tā nu tagad es ar neizprotamas trauksmes sajūtu mēģinu apgriezt mazo kociņu, jo viss ir norisinājies ātrāk, straujāk un negaidītāk.
Nē, tas ir konceptuāli nolemts un tam būs būt. Es, noteikti jau, ka Viņa arī, esmu sajutis pieķeršanos vietai. Smieklīgi, bet ja viss ir pašu domāts, štukots, tad šķiršanās no tā visa varētu būt nedaudz aizkustinoša. Tas tev nav paķert sēriju tādu un tādu, tirgus augšanas laikā pieturēt un tad nostumt. Tā ir Tevis paša dzīvesvieta! OK, pie dirsas, runājot vidusmēra un mazizglītotu kritiķu atzīta teātra režisora vārdiem – tas ir banaļņiks, banaļņiks domāt par šādām lietām. Bet dzīve ievieš savas korekcijas.
Stāsts jau nav par dzīvokli, tas arī nav stāsts par pieķeršanos lietām, tas ir stāsts par mums cilvēkiem, kuriem kaut kādā mirklī ir jāpieņem kāds nebūt lēmums. Mēs dzīvojam krustcelēs. Mūsu sadzīve iet līdzīgi sinusoīdai pa X asi. Lai piedod man matemātiķi kļūdas, bet to čūsku atceros tieši ar šādu nosaukumu. Vienu brīdi tu atrodies virsotnē, nākamo ja negatīvā. Un sinusoīda ar gadiem taisnojās. Tās abas galējās svārstības aizvien nenovēršamāk tuvojas nullei, kur tā beigās iztaisnosies kā vēža slimnieka pēdējais elpas vilciens. Ir bēdīgi to apzināties, tāpēc šobrīd es jūtos kā stāvot krustcelēs un ik pa brīdim drudžaini nogriežu zariņu no japāņu kociņa.
Eļementarno Vatson. Tagad mēs meklējam vai nu trijnieku Āgenskalnā, vēlams ar terasi un ozolkoka apdari (lieki būtu teikt, ka manis noskatītais dentistu da juristu dzīvoklītis aizgāja gar degunu, jo nebiju gatavs sarakstīties uz riskantiem papildus kredītiem) vai arī es ierodos savu vecāku dzīvoklī vienā rokā turot rītdienas drēbes, savukārt otrajā visu savu līdzšinējo dzīvi izteiktu bezpersoniskos buriniekos.
Kad sinusoīda tuvojas nullei tas ir ļaunākais moments. Kad tā ir negatīva vai pozitīva, tad ir emocijas. Kad tā sasniedz X asi, tā ir vienaldzība. Tu esi? Esi. OK. Un viņa taisnojās, taisnojās, lai paliktu nekustīga ja mēs kaut ko nemēģināsim mainīt.
Es domāju par šīm krustcelēm, kurās paši esam iebraukuši, raugos uz spēļuzāles kautiņu un drudžaini cērpju japāņu kociņu. |