| 1:43p |
par dabasdraugiem
Kaut kad man izdevās ar gaiseni ielaist sīlim tieši paurī. Bija gatavs uz vietas, tā, ka gailis pakaļ nedziedāja. Biju varen lepns uz sevi un gandrīz vai nospriedu, ka šāds varoņdarbs ir pelnījis sleju Klubā, blakus taukainajiem vīreļiem, kuri Āfrika atšauj sazāļotus bifeļus un glābjas džipā ja antilope ir pienākusi pārāk tuvu. Vārdu sakot - mednieks varenais, visu nodevīgo zvēruļu bieds un bubulis paaudžu paaudzēs - Čingačguks orļinij glaz i medveģorvan vienā personā.
Nu vo, vakar bija jāapmeklē furšets. Veseli divi - stīvais un atbrīvotais. Pirmo apmeklēju stīvo, nu tur lai paēstu, padzertos un atzīmētos. Hotel Royale Benjamiņu namā. Būtu zinājis, ka bez manis tur atradīsies kāds ducis vēstnieku un vēl vairāk dažāda kalibra ļautiņu Hugo Boss uzvalkos, nebūtu nemaz ar gājis. Nu vo, iemuķījies tās terases stūrī biju nolēmis meditatīvi strēbt servēto aliņu un uzkožot ķimeņu sieru vērot kā folkloras kopa neveiksmīgi mēģina iekustināt stīvo publiku. Un tur viņš arī bija. Tieši pie manām kājām pērās mazs putnelis, zvirbulis, ar šķību spārneli un izbiedētu skatienu. Nu nevajadzēja man viņu ņemt rokās, nevajadzēja. Sākumā mazā radība spirinājās un izrādīja nevēlēšanos brāļoties ar bez spalvu radījumu, bet pēcāk norimās un laiski ieritinājās saujā. Tā nu es tur sēdēju uz Benjamiņu nama terases, ar vienu roku strebjot alu, otrā turot zvirbuli un noraudzījos neveiksmīgajos folkloristu mēģinājumos izprovocēt danci.
Pēc kāda laika sapratu, ka mana draudzība ar zvirbuli pat pie lielākās vēlmes nevar būt ilga un noturīga un sāku apsvērt ko ar nabaga neradījumu iesākt. Pēc sirdi plosošām pārdomām, ka vetklīnikā mani visticamāk nosauks par dauni, zoodārzā ar, savukārt ierašanās mājās ar zvirbuli papagaiļu būrītī manai dārgajai varētu izsaukt priekšlaicīgas dzemdības, nolēmu ļaut dabai izlemt šo jautājumu pašai.
Ar smagu sirdi nesu nelaimīgo radību uz Vērmaņdārzu un noliku krūmājā. Atceļā apspriedu zvirbuļa štances novilkt līdz nākamajai dienai. Jāatzīst – maz, un no šās domas gandrīz apraudājos un teju vai skrēju atpakaļ.
Bet nē, ja ierauj vēl pāris alus, papļerkšķ par nebūtisko tad paliek vieglāk, te nu bija bifeļu mednieks. Aš zvirbuļa dēļ gandrīz depresijā iedzīvojos.
Tā vot drauģeļi mani mazie, brīvību villijam! |