| 10:09a |
par mantām
Tas bija kaut kad sen, bija kaut kāds tusiņš ar bērniem, kur bērna lomu spēlēju es. Sabraukuši bijušie kursabiedri ar savām atvasītēm un pa vecai modei pie ugunskura stinkšķinot dziesmu par brīvo vietu uz brieža dzēra pa blatu dabūto tērvetes alu. Savukārt mazie netīrumi, es tajā skaitā, varēja dipināt apkārt un ar degošu koku zīmēt gaisā uguns astotniekus. Principā man šie pasākumi, ja nemaldos īsti nepatika, jo baigi koda odi un konfektes neviens nebija pagādājis. Toties viens pasākums bija varen zīmīgs. Kāds no Austrumvācijas , lai gan huj viņ zin no kurienes) bija atvedis trīs lielas, spīdīgas plastmasas mašīnas, kuras arī dāsni izdāvināja sīčiem. Kaut ko cilvēks bija pārrēķinājies, jo puiku bija vismaz pieci, savukārt mašīnas tikai trīs. Apzinoties šo draudu, ka mana mašīna var kļūt par kāda cita mašīni, turēju to piespiestu pie krūtīm un nedod dievs kāds tai pieskārsies. Vakara gaitā tā arī to no rokām neizlaidu, neskatoties uz vecāku aicinājumu iedot takš kādam citam paspēlēties ar. Viss beidzās ar to, ka vakara gaitā palika vesela tikai viena mašīna vienam puikam, kurš to tālredzīgi bija noslēpis kaut kur pie vecākiem, savukārt atlikušās divas, mana tai skaitā, tika zaudētas kaujā. Un vēl kā šodien atceros, tajā mirklī kad mantiņa nokļuva svešā puikas nagos, viņš viņu nometa pie zemes un sadragāja ar kāju. Sak, ja nav man, lai nav arī tev! Ak tu kungs un jēziņ, kas bija pa raudāšanu un kaušanos. Ieskābušā tērvetnieka iespaidā radītājiem sīču jandāliņš bija pilnīgi paralēls, tāpēc izplūkties paguvām pamatīgi. Beigās raudādams aiztipināju pie senčiem, kuri tā vietā lai pažēlotu, norādīja, ka šāds liktenis sagaida visus skopuļus un saplēstā krekla dēļ par sodu aizsūtīja gulēt.
Pāris gadus vēlāk aktuālas kļuva "oliņas", nu tipa krievu nintendo kur zaķis met, a vilks ķer. Šitās spēlītes man nebija un tā bija PROBLĒMA. Bija vienam krānam, bet tas pret mantu izturējās gluži kā savulaik es pret mašīnīti. Nedeva nevienam, toties visiem ļāva skatīties kā pats spēlē. Nezinu kāpēc, bet valjuablo rotaļlietu atslodzes brīžos mazais nelietis turēja somā nevis kabatā. Zinot to, es neviena nemanīts reiz pamatīgi ar papēdi iebliezu pa somu, aptuveni tajā vietā, kur manuprāt vajadzēja atrasties vērtīgajam laika kavēklim.
Kā tad, puņķi un asaras, jo ekrānu rotāja glīts izplūdums kurš ģika atgādināja nākamo spēles versiju - astoņkājīti. Ar labi padarīta darba apziņu, pat nebēdādams par matemātikā dabūto trijnieku todien tenterēju mājup, lai pie mūždien degošajām miskastēm, kopā ar kaimiņpuikām tajās iesviestu kādu aerosolu, ja palaimējās tādu atrast.
Un vispār, ar laiku pret mantām man izveidojusies zināma filozofija. Mantām ir jābūt daudz un pēc iespējas vērtīgākām. Sākot no glītiem laptopiem beidzot ar sniegbaltiem kuteriem. Bet vērtība mantām ir tikai tad, ja tās kāds lieto. Tā pat kā naudai, kamēr tā guļ zeķē, labuma no tās nav, jo vērtība naudai rodas, ja to tērē. Nu lūk, un ja es kaut ko nelietoju, tad manuprāt būtu muļķīgi pūdēt to pa kaktiem, ja tajā brīdī kādam citam tas ir vajadzīgs. Ar mantām vajag dalīties, tā visiem būs labāk, jo skopuļi un nenovīdīgie nevienam nepatīk. Kā arī - ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs. Tas tā, atceroties atspārdītās oliņas. |
