ублюдок's Journal

Par kompetencēm
Šodien atkal bija piedzīvojums kas lika man lieku reizi pārliecināties, ka intelekts uz pasaules ir konstants lielums neskatoties uz strauji augošo cilvēku skaitu. Neieslīgsim detaļās, bet situācijas raksturojumam sniegšu divus spilgtus piemērus par to, kā cilviņi uztver to kas viņiem jādara un kā jādara.

Tātad pirmais gadījums. Rīgas lidosta. Ejam cauri drošības kontrolei. Viss ir kārtībā, laimīgu ceļu un turpmāk lūdzu monētas turiet makā nevis sabirdiniet pa visām kabatām. Tik tālu viss okej. Jātiek uz Frankfurtes reisu, no kura vēlāk uz Honkongu. Frankfurtes reisā netiekam iekšā un spļaudams zili melnu atgriežos Latvijā. Pēc trim minūtēm airBaltic kasēs meituks paziņo, ka ir iespēja pēc stundas izlidot uz Prāgu, no Prāgas un Minheni un tad tālāk uz Honkongu. Honkongā būsiet pa trīs stundām vēlāk nekā caur Frankfurti. Labs ir, dod a.
Drošības kontrole, dublis divi. Ir nomainījies drošībnieku sastāvs un pēkšņi izrādās, ka šķidrumi nav salikti maisiņā. Piedo saimniek vainīgs, aizmirsu. Un tad pēkšņi, a ko Tu tāds uzcītīgs, pirms stundas maisiņus nevajadzēja, tagad vajag? Tātad sanāk, ka jūsu kolēģis haltūrē? Ko a?
ēēē..
Nē nu man jau nav nekas pret maisiņiem, jautājums ir - kurā gadījumā tos vajag?
Visos!
Kā visos, pirms stundas nevajadzēja!
Vajadzēja!
Paskaties video, ja tev tāds ir, gāju pirms stundas un nevajadzēja!
Gudrais?
Nē, pasarg dievs, jautāju tikai, vai Jūsu kolēģis nav pieļāvis kļūdu?

Tālāk sekoja paskaidrojums par kompetencēm un atrašanos barības ķēdē un ja es nevēlos, lai pārbauda vai man ānusā nav kaut kas noslēpts, lai dodos tik prom un gudri nevāvuļoju.
Tātad kas no rīta bija baranka tagad ir bubļiks?

Prāga. Gaidam lidojumu un Munichu. Vienīgā smēķēšanas iespēja ir kafejnīcā un tikai pie nosacījuma, ja esi kaut ko pasūtījis. Lai iet viens aliņš. Samaksāju ar karti, parakstos, iemalkoju, aizsmēķēju un baudu mirkli. Divdesmit minūtes vēlāk. Lai iet otrs. Aiz letes cits zaķis. Dodu kartiņu, kuru ieraugot nabaka skuķis sāk kaut ko dūkt savā valodā. Pēc izmisīgas cīņas ar karšu aparātu meituks man to dod, lai es spiestu pinkodu. Tātad, pirms divdesmit minūtēm parakstījos, tagad jāspiež pinkods.

Vēlāk apcerot šo dīvainību ar brālīti, nospriedām, ka viņiem arī laikam visi ir īrijā, un tad nu iztiek ar to kas palicis pāri.

Mja, un līdzīgu situāciju tikai dažādākās variācijās netrūkst arī šeit, visi kaut ko ņemās, dūc, darās un piedevām vēl katrs to dara pa savam, tāpēc arī ir bardaks. Muģilas.