ублюдок's Journal

Par krietnajiem pisieniem
http://www.metro.lv/download/Eminem_feat_Trick_Trick_-_Welcome_To_Detroit_City__2006_.mp3

Šodien no rīta iegāju stūra botē, tajā pašā kur iet visi mani stilīgie un pat mazāk stilīgie draugi. Iegāju, lai paņemtu brokastu boržomi un divas biezpienmaizes. Nesanāca ne viens, ne otrs, jo boržomi jau bija izpārdots, savukārt pēdējo, apskretušo, biezpienmaizīti paņēma viņa – būtne vecuma grupā no 25 līdz 30, ar austprātīgu skatienu kas slēpās aiz a ļa “Helēna Demakova” brillēm.
Būtne izpelnījās manu nedalītu uzmanību, musu skatieni pat nevišus sastapās un ar kaulu smadzenēm jutu, ka tieku noskannēts un pievienojot birku “nederīgs” novietots pie pelēkās masas pārstāvjiem, kuri nav pelnījuši vārāk kā ceturtdaļmirkļa uzmanības.
Skuķis kā skuķis, viena no daudzajām, kura uzlikusi kantainās brilles un saskricelējusi pāris nenozīmīgus raksteļus nenozīmīgām avīželēm, sevi jau dēvē par žurnālisti un publicisti. Meituks “nesa pēc vakardienas” , kur tika dzerti skābulīši un augsti intelektuālu sarunu pavadījumā kūpinātas tītās, aromātiskās cigaretes. Varbūt tas bija risinājies Teātra bārā, varbūt Osirisā, varbūt Istabā vai varbūt pie kāda mājās. Kur jautrās čalās, apspriežot savu aprindu aktualitātes, jaunais, bet neatzītais dzejnieks ar savām ogļmelnajām acīm dedzinājis meitenes maņas un finālā, caur elsām izdvesdams sūdīgus puškina atdzejojumus, drāza viņu tualetē. Pēcāk viņi devās uz puiša vienistabas dzīvoklīti pļavniekos, kur svecīšu gaismā, atkorķējuši nākamo skābulīti viņi turpināja “savienoties vienā veselumā”.
Kad gaisma, ar kuru mīlas poligonu piepildīja jūnija rīta saules stari kļuva neciešama, meitene atvēra acis. Tur pat uz grīdas mētājās viņas a ļa “Helēna Demakova” brilles kuras uzlikusi ar šausmām konstatēja, ka redakcijā jābūt jau pēc stundas. Neveikli pārvēlusies pār jauno, bet neatzīto dzejnieku, kurš krāca bērna miegu, caur muti pumpēdams vakardienas skābulīša smārdu, meiča drudžaini sāka meklēt savas garderobes sastāvdaļas kuras mētājās posmā no koridora līdz pat gultai. Ar mātišķām jūtām viņa uzlūkoja savu dzēruma miegu guļošo “kumīru”, kurš nepaguris strādāja pie sava astoņpadsmitā dzejoļu krājuma, klusām, lai nepamodinātu viņu, meitene saģērbās un uz pirkstgaliem izlavījās saules pielietajā pagalmā.
Mikroautobusā spiedās “pelēkā masa”. Meitenei ļoti kārojās tikt dušā un uzlikt meikapu. Tā vietā pēc siļķēm smirdošie cilvēki transportā spiedās viņai virsū aizvien vairāk un vairāk. “Nekas, tas bija to vērts” pie sevis nodomāja meitene un turpināja klusuciešot samierināties ar smirdošo, pelēko masu. Šie cilvēki viņai riebās, bet tā jau ir cita saruna.
Skatoties un jogurta dzērienu, un MANU biezpienmaizīti kura nonāca meitenes somiņā klusībā apcerēju kā es viņu drāztu Skayline bāra tualetē, uz Leksusa bagāžnieka vai aizmugurējā beņķī, es viņu drāztu uz Baylainera jūrā vai Buļļupē. Viņa elsodama čukstētu man ausī: “Tu, biezā, aprobežotā cūka, jā, vēl!”.
Šķiroties es viņu nosauktu par mazo palaistuvi un meitenes sirsniņā kaut kas aizlūztu, tā, it kā viņu būtu nodevis tuvs draugs.

Bučas

omaars un

onslovs