| 12:41p |
Par biezajiem plenčiem
Šalom draudziņi. Pēc ieilgušas garīgās rekreācijas jenoc ir izlīdis no niedrēm, iestartējis virpu un caur pieri raugās sab-bā ar vienu vienīgu domu – nu gelov donori, esmu atgriezies.
Liriska atkāpe, ja uzvelk hidriķi, arī šajās dienās var tīri labi pamočīt ar slēpēm vai veiku, vienīgā nelaime, ka mazie vēja vilnīši baigi nogurdina kājas.
Džips joprojām nav ienācies, jo mani smacē iekšējais žīds un kā zināms, no līzinga baidos kā velns no krusta.
Labi, ne par to ir šis savārsmojus. Kā parasti gribu par kaut ko pašķendēties, kā parasti par cilvēkiem un kā jau nojaušat, šie cilvēki ir cieši saistīti ar mākslu. Stāsts būs par diviem. Pirmais ir izteikts mākslinieks, viņš māk tik dabīgi un mākslinieciski kost, ka prieks. Norauj nedēļu tā ka nosmird vien. Vot tā ir māksla, es piemēram tā nevaru.
Nu vot, augšminētais mākslinieks ar saviem pirdieniem un izelpu pasauli jau indē teju vai četerdesmit gadus, no kuriem pēdējos divdesmit piecus pastiprināti dzerot. Kroņa maizē lai ir bijis un kas tik vēl viņam tur tik nav gadījies. Tagad vecais taisa beņķus, tādus gruntīgus, no baļķiem. Pie Onslova. Darbiņš vienkāršs. Paņem baļķi, atzāģē divus bluķēnus, tad baļķī izzāģē sēdvietu, sastiprini ar bluķēniem un gruntīgs āra sols sanāk. Nekāda augstākā izglītība šādam rūpalam nav nepieciešama, tik vien kā zāģēt, laicīgi ierasties darbā un pa pjaņiem nenozāģēt pirkstus.
Nu vot, un tagad sākās dzīves lielākās netaisnības. Šitam plikadīdam čerez huj viņ zin ko, pienākās mantojums, divarpus heķi pašā Rīgas pievārtē.Viņš protams ir lohs un it īpaši, ja mantojums figurē tikai miera laika papīros un nav savlaicīgi ne korroborēts ne ko, tad vietējā pašvaldība viņu pasūta nahuj. Tad nāk Onslova dēlēns jenoc, kurš tajās retajās reizēs kad iestīvējās žaķetē, ļoti veiksmīgi ir spējīgs vest sarunas gan ar pašvaldībām, gan ar zemesgrāmatu tiesnešiem. Un ko domājies, nepaiet ne trīs mēneši, kad grunte ir uzmērīta, visi papīri iesniegti, tik vien kā jāparakstās zemesgrāmatā, sākās dieva zīmes. Vecajam esmu izstāstījis, ka grunti mēs pārdosim kak toļko tak srazu, es ieturēšu tik un tik, savukārt tu mudak, saņemsi tik un tik. Vecais sāka raustīt valodu. Nu tas ir saprotams, ja pa soliem saņem piečuku dienā un pēkšņi kļūsti bagātāks par ceturtdaļ miljonu, šīberis neizbēgami sāk vērties ciet un nožēlojamā prāta plītiņa vairs nespēj cept.
Idiņš bļaudams, ka tagad būs KŅAZS, sāka izmisīgi kost. Saradās draugi, vēl piektās suņa kājas radinieki, kuri nabaga nelgu sāka spēcīgi pūderēt, ka jauneklis, kurš viņam palīdzēja izsist mantojumu ir viltīgs un zaglīgs lapsa un tādam ģenerālpilnvara ir jāanulē. Labi, strādājam, vecais vēl ņeģorņījās. Un tad pēc divu nedēļu fiestas Onslovs viņu atlaida. Amba!
Vecais paķēra kreņķi, pa dzērumu murgoja kaut ko no sērijas :” ar mani tā nedrīkst...” Karoč žopa. Patreiz nezinu ko ar viņu iesākt, jo izskatās ka alkatīgo draugradu pūderis veco ir nosmacējis un viņš sajuzdamies KŅAZS ir iedomājies ka visus, ieskaitot mani var sūtīt dirst.
Tā, sāpe slēpjas tur, ka savā viltīgajā rūpalā, meklējot lielos mantiniekus regulāri atduros pret imbaciliem plenčiem, kuri savā dzērāju kompānijā plēsdami kreklu uz krūtīm apgalvo ka ir miljonu mantinieki (izlaidīsim faktu , ka līdz šiem ūber dārgajiem nekustamajiem īpašumiem viņi paši nav spējīgi tikt). Izgriezuši astes kā gaiļi steberē un lielās, tikai pēc katras tikšanās reizes nepakautrējas man paprasīt divīti, sak, vecais saproti, baigi vajag. Un tad, kad tu šim nožēlojamajam pidaram esi visu sakārtojis, lai viņš nākamajā pusgadā varētu nodzerties līdz baltajām pelītēm un mirt no alkatīgā pudeles brāļa rokas, kurš pēc tam rūpīgi pārmeklēs gultas matraci, šamais sāk dziedāt citu dziesmiņu un pārāk staruji sāk aizmirst, cik patiesībā nožēlojams pļēgurs viņš ir.
Par otro uzrakstīšu nedaudz vēlāk, tagad nedaudz jāpavirpo un jāpadomā kā savaldīt alkatīgo dzērāju. Pieļauju, ka uz savas ģenerālpilnavaras pamata, es viņa mantojumu varētu pārdot sev par desmit latiem un diviem aliņiem, vai kaut kā tā, bet šitāda nožēlojamu plenču izlaidība ir smagi jāsoda.
Āmen.
Labi, atā joreki, dzīvojiet godīgi. |