Par “negadījumiem” Inspired by
Kaut kad pāris gadus atpakaļ, saulainā vasaras sākuma dienā devos uz tādu eventiņu ko par mediju sporta spēlēm dēvē. Aizbraucām jau 5dienas vakarā, lai laicīgi varētu paspēt sākt iestiprināties. Apgādājies ar diviem polšiem, boņuku un pāris pīrādziņiem ierados notikuma vietā. Uzslējām teltis, paspolējām ar jauniegādāto kāru pa pielijušo pļaviņu (pirms mēneša iegādātais mx-sešinieks, kas uz to brīdi bija “reāli kruta”) un lēnām sākām ieklausīties maģiskajos , plīstoša dzels strinkšķos, kas rodas korķējot vaļā degvīna pudeli. Ar laiku strinkšķi sāka kļūt intensīvāki. Dzēriena krājumi plaka, bet līdz pilnīgam izsīkumam vēl kak rakom da jegipta, sarunas kļūst atraisītākas, sākās karaoke, dejas, netīrās dejas, kaut kāds baltais plankums, nu un tad attapos -atgājis maliņā, pret lielo miskasti atbalstījies smuki klāju gobelēnu. Pavēmu, pavēmu vēl. Nomazgāju harju. Devos atpakaļ. Uz badu pavilka. Ieēdu kaut kādu šašliciņu, pīrādzīņu, padzēros ūdentiņu. Pievienojos kaut kādām rituālajām dejām (nu tā apmēram varētu apzīmēt kopīgu lēkāšanu zem kaut kāda bum bum). Atkal biju gatavs dižiem darbiem un ar zobiem rāvu vaļā māla balzāma pudeles aizdari. Baltis plankums.
Pamostos no drausmīga karstuma, tāda smacējoša, kas kopā ar peregaru, mazā teltiņā rada briesmīgu mikroklimatu. Pabāžu aizpampušo mūli no telts – opā, komandu priekšnesumi jau notiek. Čīfs arī rindiņā stāv, kaut kādi kolēģīši gar manu telti līkņā, prasa – nu, nāc, ejam. Spēju tik vien kā kaut ko noburkšķēt un atgulties turpat teltspriekšā, jo doma par ielīšanu teltī izraisīja vēlmi apvemties. Ilgi gulēt nesanācā, jo kaut kur vēdera lejasdaļā sākās nesankcionēta kustība, kas lika pacelt aizpampušās acis un lūkoties pēc zaļās Pro 1 būdiņas, kuras it kā esot izvietotas pa visu teritoriju. Vajadzība sāka kļūt tik spiedīga , ka nekas cits neatlika kā sliet vien rumpi augšā un pasavērties apkār ar acīm meklējot nužņiku. Ieraudzīju vienu – approx 200m atālumā. Nu huj sņim, velku pāri visam klajumam uz apsolīto punktu. Mierīgi ietentrēju iekšā, pasēžu, paklāusos megafonā izkliegtos aicinājumus un paziņojumus, pasnauduļoju. Svētlaime aš. Un tad – FAKIN ZAĻAJĀ BŪDIŅĀ NAV HRENOVĀ PAPĪRA AR KO DIRSU NOSLAUCĪT! Sākās pilnīgs izmisums. Skatus šur tu, ne papīra strēmelītes, nekā. Maķ. Kāds sāka raustīt durvis. Bļin. Jūtu ka persona uzstājīgi stāv pie durvīm un gaida kad es atbrīvošu ateju. Man sametās kauns, jo risinājums, kā pamest ateju ar tīru pakaļu vēl nebija radies. Bļin, bļin, bļin. Durvis tika paraustītas vēlreiz, uzstājīgāk. Bļa, sēžu klusi kā pelīte, “Laikam slēgts, bļin” otrpus durvīm pusbalsī noskanēja un dzirdēju kā attālinās soļi. Vuff, vismaz atkal ir kāds mirklis padomāt kā tikt ārā no ķezas. Doma jau zemapziņā kādu laiku rosījās, bet sava skopuma dēļ vislaik to noraidīju, bet saprasdams stāvokļa bezcerību žēli nolaidu skatu lejup uz smukajām reebok sporta zeķītēm. 2.95, Elkor sport, nopūtos un sāku šņorēt vaļā botas.
Vēl tagat atceros šito gadījumu,un tāpēc uz free air eventiem braucot vienmēr līdzi ņemu salvetītes kuras vienmēr ir bikšu kabatā.