ублюдок's Journal

Par urbāno tripu
Vakar manā pustukšajā galvā tika pieņemts lēmums doties uz Iļģuciemu,

waits urbantripa ietvaros. Neliels force majore un uz Iļģuciemu, kas bija neizbēgami, devos mazākā sastāvā, bet ar domu vakara gaitā pievienoties Cibistiem.
Viss ritēja gludi, aliņš maksāja trīsdesmit divus saņus, spīdēja saulīte un Maksis [vellapēds mans] ripoja bez bēdu. Tā izmetot slaidu līkumu pa kapitālo sitiju nonācām fāterlandē [Iļģuciemā] un kā jau kārtīgiem bomžiem pieņemts apmetāmies pie miskastēm piesaulītē pastrēbt aliņu. Kas zīmīgi, pie manas vecās skolas, nostaļģija vai zinies.
Nenācās ilgi gaidīt, ekspedīcijas maršruts arī veda gar bomžu kormilku, kur satiku visu cibas urbantripa mafiju. Vislabākās strelkas ir pie misenēm vai zinies. Nu jā, tika nolemts tikties pie nezināmā kaķa atdusasvietas Lāčupītes krastos un urbantrips aizlocījās tālāk, atstājot mani dirnam pie atkritumu urnām ar

jerrym tālruņa nummuru čerezvučainajām situācijām.
Lēmums bija ātrs un bez žēlastības – doties uz Neldu uztankot drinkus, lai var lauzties iekšā Lāčupītes dūksnainajā apvidū. Jāpavizinās taču arī par izslavēto Rīgas rezerves lidlauku Spilve. Atkal bija jāiedzer, tas neizbēgami, nu un pļumpējot kārtējo čīpo alīti vērojām deltaplānistus kuri tur lidinājās augšup lejup. Novērojumi liecināja, ka katram deltaplānam ir divas sēdvietas, kur otrā tukša. Jābūt ir īsteni stulbiem, kādi mēs arī esam, bet raitā solī devāmies pie vīreļiem kuri grozījās pie angāra un ķimerējās ap lidaparātiem. Nepagāja ne divu minūšu saruna, kad vecis jau devās angāra apcirkņos meklēt pasažiera ķiveri.
Jo ma jo ....... āmen
Pēc lidojuma, kad trausos ārā no siksnu skavām biju kā mazs sivēns kurš izlauzies no aizgalda skrien pa visu pagalmu kviekdams wiiiiii...... Šinī mirklī gribējās visai pasaulei izbazūnēt savu lielo varoņdarbu un pirmie upuri maniem stāstuplūdiem tika izraudzīti urbāntripisti.

jerrym protams savu sakarnieka staciju bija atslēdzis un tika nolemts zinātnisko ekspedīciju meklēt ar Susaņina metodēm.
Ir vecas, nodrillētas un simtkārt pieminētas patiesības – ziemā neēst dzelteno sniegu, vasarā neslaucīt pakaļu ar latvāņa lapu nu tām pievienojas vēlviena – nebrauc tālāk, ja vairs nesaproti kādā dirsā esi iekūlies. Uz Makša vienīgā tīrā vieta ir beņķis, kuru noslaucīju ar dūzi tiekot atpakaļ uz asfalta. Ķēde un ātrumpārslēgs ir piedzīti gan ar parastām , gan ar ūdenszālēm un viss ir vienos dubļos. Pats es izskatījos kā šahtjors pēc maiņas, jo priekšējā riteņa brizgovika man nav, kedas un zeķes ir metamas, domājams, ka šortus, somu un tēkreklu Dārgā atmazgās. Nav vērts aprakstīt pa kādiem zaņķiem mēs tur lauzāmies un cik daudz mātesvārdus izteicām, bet atskatoties uz vakardienas braucienu ar velosipēdiem, jāatzīst, ka kilometrāža nebija tik daudz kvantitatīva, cik kvalitatīva. Ritīgs ofroudīņš, šodien kājas kā makaroni, un galva kā spainis, jo čīpais aliņš bija fūzeļains. Bet tā visā visumā, viss labi, jāiet meklēt lupatiņas un ziepūdens lai var atpazīt velosipēda marku un krāsu.