| 11:36a |
Par velosipēdiem
Ekotūrisms jibio. Lai ātrāk pārvietotos Vecrīgas šaurajos labirintos un nežēlīgajā lielo ielu autostraumē jenoc ir ticis pie vellapēda vārdā Maksis. Nu viņam uz sāniem stāv rakstīts MAXX, nu i es viņu par Maksi nodēvēju. Nikns maksīts man, ij palēkties var, ij cau peļķi izvilkt, vakar gan vienā lecienā jāriņus atsitu, bet tas nekas, ja simts un vienu gadu nav bijis vellapēds, tad neliels traumatisms atgūstot skillus ir neizbēgams.
Vot to vai man bija spārīte (tricikls) nezinu, droši zinu ka man bija skolnieciņš (škoļņik), to gan es piebeidzu vienā vasarā dragādams pa meža takām kariņus spēlējot. Tad bija ērglēns (ereliukas), sieviešu versija, jo ar veču rāmi veikalā vairs nebija, bet tad man tas viss bija mēreni pohuj. Ērglēnu gan nopizģīja, nepaspēju pat salauzt, ja pareizi atceros. Kādu laiku biju kājniekos, vai jūs maz varat iedomāties, ko mazam puikam nozīmē vasaras brīvlaiks pie babuļa bez vellapēda? Murgi. Nu un tad radītāji apžēlojās par mazā puikas ciešanām un nopirka tam salūtiņu (saļut). Tas man laikam nogāja līdz 15 gadu vecumam. Atceros ka tiku pārkrāsojis, pārkrāmējis, apgreidojis viņu vairākas reizes, atkarībā no modes. Beigu beigās no saļūta bija palicis tikai rāmis, bet tjūnēts : )) Nu un kopš tā laika riteņa man nav bijis. Tikai brālim, kurš šad tad visžēlīgi atļāva to aizņemties.
Un tagad man ir Maksis. |