ублюдок's Journal

Par Aušvices īso darba kursiņu
Par Aušvices īso darba kursiņu

“Vergs, bļins!” teica

klukucis un alu nomainīja pret laptopu. Mja, dzīve pārāk starauji sāk palikt pārāk dārga. Ja man kāds pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka manā vajadzību skalā līdera pozīcijas sāks ieņemt lietas, bez kurām principā viens normāls smurgulis var pilnīgi mierīgi iztikt, es būtu smējies viņam sejā un apgalvojis ka par mantu vergu nekad nekļūšu. Viss plūst, viss mainās.
Un tagad dārgie cibiņi parunāsim par naudu, cik esmu pamanījis, nauda šeit tiek noklusēta, sak: “par naudu neiet runa”. Tātad, visi mēs saņemam kaut kādu aldziņu: lielu, mazu, regulāru, neregulāru, bet kāds kapeiķis jau vienmēr atlec. Kā vēsta sens krievu lāsts: “štob ti žil na odnu zarplatu!”, nu jā, ar aldziņu izvilk grūti, lai cik liela arī tā nebūtu. Arī ar mani tā ir noticis, cirk sgorel, klovni razbežaļis un palikusi tikai aldziņa. Palasijos te plašsaziņas līdzeklī Klubs par Latvijas self made zelta jaunatni, nu kamōn, ja 24 gadus vecam smurgulim gada ienākumi ir 20 latos, tad tas vēl nav nekāds bagātais Buratino. Man par lielu nelaimi Jūrmalas pilsētas nekustamā īpašuma kompensācijas fonds ir izlietots, serķi beigušies, un pēdējais zemesgabals nopārdevās jūnijā. So, tagad ir marts, un čušs.
Jādomā kas jauns, un liekas ka taisīt kaut kādus sijus brīvajā laikā, kuri eksportētu neesošus produktus vai pakalpojumus un uz tā fona dabūtu PVN atmaksu no valsts ir pēdējie kaķa murgi.
Gāzt savus haltūras klientus caur firmu un nosmelt visu komisju – nereāli.
Savākt pakalpojumu sniedzējus, sameklēt viņiem pakalpojuma ņēmējus un par to dabūt uz ķepas – to jau daru, ķēpīgi, bet savs atspaids ir.
Pievērsties ģimenes biznesam- esmu pa lepnu.
Spekulēt biržā- esmu pa bailīgu.
Ņemt vēl vairāk un vairāk haltūras, un tēlot neatkarīgo konsultantu no darba brīvajā laikā – to jau daru, man besī vards neatkarīgais un slodze sāk palikt pa lielu.

Nu ko bļin lai iesāk, a?

Un vai tu maz apjēdz cik maksā halogēna lampa mocim, ko a?!