ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, December 8th, 2003
| Time |
Event |
| 11:13a |
Par džīzasu
Sasmējos. Nežēlīgi. Patiesībā jau nekā smieklīga tur nav, bet vienalga. Tajs laikos, kad man mana nākotne bija dziļi pie kājas, nenožēloju, ka sesijas vidū sev pateicu – pošļi nahuj, apnikāt man, un devos līdzi viena čoma aicinājumam. Nu un devos uz Latvijas augstāko punktu – Gaiziņu, kur amerikas latviešu nemākulīgo roku vadītajā Gaiziņkalnā strādāju (lasi- laidu luni un gurķojos) par kalna stuffu. Tā nu mēs tur pa to kalnu ņēmāmies, dzērām plastmasas pilzeniekus, smēķējām zāli un uzjautrinājāmies par vidējo statistisko cilviņu, kurš nespēja tikt galā ar troses bugeli un āķi. Nu un šajā burvīgajā samniecībā, kā daždien pieklīst kaķēni, pieklīda Ēriks. Nu un pie siltā putraskatla viņam patika, un ar saimnieces laipnu atļauju Ēriks palika Gaiziņā, ziemu piešancēt pa vēdera tiesu. Nu un tad sākās jautrības un izklaides. Priekš mums – sātana, bezsirds izdzimumiem bija jautrības, Ērikam tas bija smags darbs, jo par savu sūtību viņš uzskatīja dziedināt mūs no visa ļaunā ar Dieva vārdu.
Vakarā viņš saicināja mūs, trīs velnēnus, kuri alu sadzērušies un zāli sapīpējušies bija ar mieru uzklausīt Ēriku, arī gaiziņtīma snoveriem šis pasākums likās gana interesants un arī viņi pievienojās. Tad Ēriks mums stāstīja par Jēzu, dziedāja dziesmas “un tā stunda nāk”, stāstīja visādas glupības, visu viņa murmulēšanu neatceros, jo cīnījos ar vēdera krampjiem. Vēl mums tur bija pats Belcebuls – kačigārs Vitolds, no kura Ēriks, nu jau Jēzus nosaukumu iemantojušais, paniski baidījās. Kādus gan podus mēs ar veco kačigāru Jēzum netaisījām. Vislielāko jautrību protams sagādāja uzkurināt Jēzu, lai jams norauj pa skaļo “un tā stunda nāk”, kādā saulainā, sestdienas dienā, stāvot parādes durvīs, kad visi lepnie Rīgas slēpotāji ar saviem audi un spider jakām sabrauc Gaiziņu baudīt. Nu un Jēzus, ko ta viš, uzraus ar, aizies vēl pie bugeļa pasprediķot, kādam biezajam par garīgām vērtībām pastāstīt. Un tā tālāk. Vārdu sakot, reli presīti uztrennēju, vienos smieklos viss tur notika. Un ko domājies, kāds, vēl ciniskāks par mums, Jēzu izķēris, nofilmējis un pat Lielo Kristapu uz Daunīšu rēķina atrāvies. Tad jau mēs ar savām puiciskajām zobgalībām vēl esam sirdī šķīsti, jo uz nabaga dauņa rēķina naudu netaisījām. | | 12:37p |
Par džīzasa tēmu turpinot
Var jau būt, ka esmu pārāk neizglītots, provinciāls, vulgārs, vai sazin kāds tur vēl, ja neķeru “augsto” domu lidojumu, bet manuprāt tādi prodžekti kā izrāde “Daudz laimes, Lāci” un dokumentālā filma “Un tā stunda nāk” ir citu nelaimes izmantošana savas finansiālās labklājības uzlabošanai. Slēpjoties aiz invalīdu integrēšanas lozunga šie cilvēki tiek izmantoti savtīgos nolūkos. Interesanti, cik liels ir honorās “Daudz laimes, Lāci” trupai, vai “Un tā stunda nāk” galvenajiem personāžiem. Nebūšu daudz nopūdelējis, ja teikšu, ka nulle. Apaļa nulle, zero, ou. Nu jā, jā, labākā alga ir tikt uzklausītam, saprastam, labākā alga – cilvēku uzmanība, mēs radot šos projektus dodam šiem cilvēkiem iespēju izpausties, tikt uzklausītiem, pierādam, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Crap! Nu tad maksājiet viņiem, par katru mēģi 10 LVL , par katru izrādi 25 LVL. Par filmu 5000 LVL. Samaksājāt? Nu tad lūdzu nediršiet , ka darat šiem cilvēkiem labu. Samaksājiet, kaut vai 5 LVL honīti tam nožēlojamajam narkomānam, kurš ar savu priekšlasījumu uzstājās N.Naumaņa, vai kā vārdā sauktajā jauno rakstnieku prozas lasījumā. Nē..viņš integrējās, tiek spītīgi turpināts. Un vispār, ja es kādā kroga kautiņā atrautos ar krēslu pa galvu, un kļūtu daunis, vai motocikla avārijā zaudētu abas kājas , es gribētu, lai mani liek mierā, nevis kameru un prožektoru gaismā valkā pa visiem MIL un lūdz palīdzību manā vārdā. Ļaujiet tad labāk man klusībā nosprāgt!
Current Music: 20_RAMMSTEIN_-_Heirate_Mich_(edit).mp3 |
|