Biju „Lāčplēša pasāžā”. Gribēju nopirkt smuku T- kreklu. Tie, kas nezin'. Veikalā ir divi stāvi. Pagrabā ir vīriešu apģērbi. Pirmajā bērnu. Otrajā sieviešu. Es dodos uz vīriešu stāvu un secinu, ka tas nav apģērbs vīriešiem, tas ir apģērbs resnām un bezgaumīgām cūkām. Tad es dodos uz pirmo stāvu, tur jau parādās kaut kādas nianses, situācija uzlabojas, viss ir par mazu, taču tā jau ir labāka sajūta. Tad es dodos uz otro stāvu. Un tur, protams, ir paslēpts apģērbs smukiem vīriešiem - tādiem kā man. Tātad es jau labu laiku pētu jauko apģērbu, kad mani sāk uzmākties maiga būtne. Meitene, veikala pārzine starp divdesmit un trīsdesmit gadiem.

„Vai jūs kaut ko meklējat?” viņa līksmi jautā.

Es ielūkojos viņas melnajās acīs un saku: „Jā.”

„Ko jūs meklējat?”” Viņa turpina iztaujāt.

„Apģērbu.” (ne jau tevi!) es saku un veltu  36.smaidu, kas nozīme  Lai piš Tevi cits!

„Kam?” viņa nudien ir neatlaidīga mauka, es atvainojos.

„Sev, protams!” es attraucu.

„Jums jāiet uz pagrabstāvu.” viņa vīlusies paziņo, tā pat izklausās pēc uzbrūkošas pavēles.

„Redziet, es pilnīgi saprotu, ka resno cilvēku apģērbs pienākas vīriešiem, jo viņi ir cūkas! Taču tā kā es esmu gejs,  man ir atļauts viss, man ir atļauts būt skaistam, man ir atļauts nēsāt labākos apģērbu, man ir atļauts nogalināt un pat... (šeit es ieturēju pauzi... saglabāju acu kontaktu un ar mēles galiņu pāris reizes veikli nolaizīju savu augšlūpu)

„Fū, tas ir pretīgi!” jā, viņa bija tipiska seksiste, kas bija izslāpusi pēc locekļa, taču tas neko nemainīja, jo man viņu nevajadzēja.

„Lūdzu, esiet tik laipna un ļaujiet man pašam pieņemt lēmumu, ko un kur meklēt!”  tad maigā būtne atpisās.