"...viņš visu nakti dzēra vīnu, visu 28.jūnija nakti viņš dzēra un domāja par viņu – par to kā viņa smaidīja, runāja, mīlēja, par to kā viņa stāstīja lieta, kuras šķita īstas, bet patiesībā nebija. Tajā vakarā viņš pārnāca no darba, un viņa atkal nebija mājās, viņa atkal atgriezīsies ar cita smaku, viņš domāja, un tā arī bija. Viņa atgriezās pulksten trijos no rīta. Netīrā smakā kā mēslos vārtīta cūka. Un viņš izvilka mednieka nazi, lielo mednieka nazi, un viņa kliedza, un viņš iztukšoja iesākto vīna glāzi. Tā dzeltenā kleita. Viņa mīļākā kleita. Un viņa kliedza atkal. Un viņš paņēma nazi un atsprādzēja jostu, un novilka bikses un nogrieza savas olas. Un paņēma tās savās rokās kā aprikozes un iemeta tualetes podā, un nolaida ūdeni. Viņa turpināja kliegt, kamēr istaba kļuva sarkana. AK, DIEVS, AK, DIEVS, KO TU ESI IZDARĪJIS? Un viņš apsēdās, turot starp kājām trīs dvieļus. Tagad viņam bija vienalga, vienalga vai viņa paliek, vai iet projām, viņam bija vienalga, vai viņa nēsā dzeltenu, vai zaļu kleitu. Viņš ielēja sev vīnu..." Č.Bukovskis