Pusaudža gados man nekad nebija  naudas, taču man bija ritenis. Vasarā es mēdzu braukt līdz ezeram un atpakaļ. No Jelgavas līdz Ozolniekiem. Sākuma tas prasīja 30minūtes, taču ar katru reizi es uzstādīju jaunu rekordu. Minu pedāļus arvien ātrāk un ātrāk. Jutos labi,  un tas bija forši, kādā saulainā pēcpusdienā, tāda kā šī, kāds džeks sarkanā kabrioletā man uzkliedza:

- „Eu, pidaras, skaties kur brauc, bļe!”

Es atskatījos  un tur bija gadus divdesmit vecs kverplis, smēķēja un sēdēja jaunā mašīnā kopā ar blondīni, kuras garie mati plīvoja vējā.

- „Kur gribu, tur braucu! Atpisies!”  es atkliedzu pretī. Viņš nedaudz piebremzēja un  turpināja:

-„Ko tu tur teici?”

Es atkārtoju. Meitene ar saviem vējā plīvojošajiem matiem paskatījās uz džeku un sāka smieties.

-         „Es tūlīt apstāšos un SADOŠU TEV PIZDI!” viņš nokliedza.

-         „Nu, tad apstājies! APSTĀJIES, BĻE!” es nelikos mierā.

Viņš apdzina mani un apstājās priekšā. Es nokāpu no riteņa un gāju pie viņa mašīnas.  Man nebija bail. Manī bij’ spēks. Es piegāju pie mašīnas. Viņš skatījās uz mani no mašīnas. Viņš nekāpa laukā. Tad jaunā meitene viņam kaut ko teica. Viņš iedarbināja mašīnu un aizbrauca. Viņš iegriezās krustojumā. Es gāju atpakaļ pie riteņa. Es apsēdos un saku mīties. Tad viņš atgriezās.  Viņš bija apbraucis apkārt kvartālam. Es redzēju viņa seju, seju, kas skatījās uz mani. Tas bija reti vērojams naids. Tad viņš uzņēma ātrumu un pazuda. Es piedrāzu jaunu rekordu. Es vairs nesteidzos. Neminos ātri. Es biju izrakstījis dzelteno kartiņu, un tā meitene tagad domāja par mani. Es biju kļuvis par vīrieti.