Arī tagad es nepavisam nejūtos kā skolnieks. Es neiekļaujos tajā farsā, tajā deģenerējošajā līmeņu un atzīmju histērijā. Lai gan varbūt es vienkārši neesmu izaudzis no revolucionāra apakšbiksēm un cenšos noliegt izglītības nepieciešamību, slēpjoties aiz rūpīgi noslīpēta diletanta maskas. Piemēram, mans bijušais klasesbiedrs Andris, tas pats, kurš domrakstos apgalvoja, ka skola sūkā un skolotāji laiza pakaļas, tas pats, kas žetonniekā  pielējies  un lēkāja kā pimpis bez biksēm. Viņš, lūk, nākamajā mācību gadā strādās skolā, viņš būs latviešu valodas skolotājs. Nudien tas ir smieklīgi. Tas ir tik pat liels absurds kā manis īstenotā ideja pēc vidusskolas studēt politiku - priekšmetu, kurā es esmu pabijis nesekmīgajos, priekšmetu, kurā es esmu saņēmis viszemāko atestāta vērtējumu. Tas ir augstākā mēra mazohisms. Andris gan apgalvo, ka tā ir spītība. Viņam nav ko zaudēt, viņam ir bakalaurs filologos un ambīcijas piespiest vidusskolas analfabētiem lasīt Palanjuku, Bukovski, Tompsonu, Velšu un Krahtu. Es viņam ieteicu sākumā piespiest lasīt Bankovski, bet Andris lika noprast, ka pret šo autoru viņam ir jūtas. Visai naidīgas.