- 5/8/06 07:52 pm
-
Pirmkārt, skolām nav jāgatavo ģēniji, vai nē? Un skolēnam, lai tas dabūtu augstu novērtējumu, nav jāspēj uzrakstīt labāk par skolotāju. (Lai gan šaubos, ka daudzi skolotāji vispār spētu uzrakstīt kaut ko, kam būtu mākslinieciska vērtība..)
Otrkārt, ja mēs centīsimies literatūru padarīt "objektīvu", tad varētu tajā pašā brīdī pateikt, ka tai ir pienācis gals. Tā ir humanitāra disciplīna, nē, tā nav pat "disciplīna", tā ir māksla. Tā nav eksaktā zinātne. Un gaume nenozīmē "patīk/nepatīk", es domāju tas ir skaidrs visiem. Es kļūdos?
Parquizera tekstu - nekā tāda, no kā man atkārtos žoklis tur patiešām nav, tāču tur ir dažas interesantas vietas, uzrakstīts ļoti dzīvi, un, neskatoties uz to, ka jūtams, ka teksts nav izstrādāts līdz galam, ka ir drusku pietrūcis elpas, tas liek aizdomāties un rada kaut ko, ko varētu saukt par "noskaņu". Brīžiem vārdi izvēlēti ļoti pavirši, taču tas pat piešķir zināmu šarmu, un, iespējams, tieši to "noskaņu", par kuru es runāju. Galu galā tas ir gana pašironisks, ko iespējams, skolotāja nav pamanījusi. Es teiktu, ka tas ir mazliet skumjš, ļoti intīms un eksistenciālas problemātikas piedvakots stāstījums. Krīt uz nerviem klišejiskas frāzes ievadā un nobeigumā kā "Rāmji ir dažādi, tik pat dažādi kā paši cilvēki" un "Cilvēkam nākas saskarties ar visdažādākajām dzīves situācijām. Katrs no mums ikdienā piedzīvo patīkamus uzvaras augļus un gandarījumu, atzinību un ...", vispār "katrs no mums" ir nenormāli tizls veids, kā uzsākt jebkādu tekstu, tāda liekulīga atsaukšanās uz vispārību, kuras vai nu nav nemaz, vai kura ir pilnīgi bezjēdzīga. Ja neņem vērā šīs "kaitinošajās" vietas, es varu likt roku uz sirds un teikt, ka man patīk.