Nolēmu apmeklēt anonīmos. 350Ls par desmit stundu terapiju. Vecāku dāvinājums. Mēs sēdējām pa četri cilvēki rindā un stāstījām cits citam savas kaislības. Tur bija vīri ar 25 gadu stāžu un sievas ar trīsdesmit un cik tur gadu praksi. Es biju visjaunākais. Kad iesniedzu dokumentus pārzine smaidīja un vaicāja: „Vai tas ir kāds aprīļa joks, puisīt, tev taču aizvakar astoņpadsmit palika?” Es noliecu galvu un ar dziļu prieku sirdī izjutu sakāpinātu pazemojumu: „Esmu grēkojis, pīpēju jau sesto, esmu vainīgs.”

Uzreiz jāsaka, tas ir jauki. Es nopūderēju bālu seju, ietonēju brūnganu smēķētāja lokus un devīgi iepilinu acīs albucītu. Pēc tam es klusi raudzījos sienas pulksteņa tikšķošajās sekundēs un centos neklausīties citu vervelējumos. Neatceros, es laikam  biju iesnaudies, bet pienāca mana kārta.

„- Es grauzdēju ar cukuru.” tramīgi stāstīju.

„-Nopietni?” (es jums esmu teicis, kā mani no sirds kaitina, tas, ka atsevišķiem cilvēkiem ir niķis pēc katra stāstījuma teikuma iestarpināt izbrīna vērstu „nopietni?”. Un pēc tam izdvest uzspēlētus smieklus. „Hahāāh.” Tā ir pirmā atpalicības un truluma pazīme.)     

Izrādās līdz šim neviens nebija dzirdējis, ka tabaku var grauzdēt cukurā. Man nācās skaidrot, ka tas ir gan bīstami, gan samērā aizraujoši.

„- Tātad Visparastāko tabaku jāliek uz pannas un uz lēnas uguns jāgrauzdē, pievienojam glāzi cukura un nepārtraukti maisam, līdz cukurs sāk nedaudz kust. Ja tabaka sāk svilt, skaidrs, ka uguns ir bijusi par stipru. Cukuram kūstot, tiek radīts īpašs tabakas aromāts, smēķējot sajūtas būs līdzīgas kā pēc opija. Protams, jūs varat nejauši nomirt.” es apmierināts noteicu. (Tā kā manu stāstījuma laikā tika izspļauti  vēl pāris „nopietni?”, es secināju, ka anonīmie smēķētāji ir gaužam nopietni, garā nabadzīgi un dvēselēs akli.) Viss beidzās ar to, ka anonīmie ar sajūsmu solījās izmēģināt manis ieteikto recepti, piemirstot, cik nopietni bija ieradušies uz konkrēto pasākumu.