Teodors Otovārs jau 8 gadus dzīvo uz tās salas. Viņš ir Lielbritānijas guberņas viesstrādnieks. Brokeris un blēdis. Nu jau arī pilsonis, precēts vīrs, četru bērnu tēvs. Viņam ir 28, bet pēc skata jūs nepateiksiet. Esam gandrīz vienaudži. Mums patīk kopā mētāt šautriņus, lietot sintētisko alkoholu un ņirgāties par britiem. Tas viss Anglijā skaitās  baigi slikti. Alternatīvi. Piemēram, fakts, ka Teodors tur dzīvo kopš 98tā un vēl joprojām runā perfektā latviešu valodā ir uzjautrinošs. Es vismaz smejos. Teodors speciāli nerunā angļu izloksnē. „Tas aiz pejoratīva patriotisma,” Teodors saka, grauž nagus, spļaudās un ir mēreni iereibis. Viņa īpašumā ir trīsstāvīga Liverpūles villa „Birkenhead” apkaimē.  Teodors ir īpašās auras cilvēks. Viņš ir stilīgs buržujs. Viņam nav vajadzīgs visādi materiāli pašlepnuma apliecinājumi – visādi eiro remonti, kičīgas gleznas, kristāla relikvijas un citas muļķības. Pirmajā stāvā atrodas daudz ledusskapju, tā ir liela virtuve – noliktava ar alkoholu un pārtiku.  Otrajā stāvā ir septiņas guļamistabas. Trešajā stāvā ir galda hokeja korts un visādas atpūtas telpas, ieskaitot kazino. 

Liverpūlē visi ir dīvaini. Daudzas lietas es nesaprotu. Piemēram, esmu sašutis par to, ka publiskās vietās nedrīkst ēst saulespuķu sēklas, bet iedzert un pīpēt zāli drīkst. Ierados aizvakar, izkrāmēju somas un sāku trenēties akordeona spēli. Man ir aizdomas, ka šajā jomā esmu virtuozs. Šobrīd  doma ir kļūt par ielu muzikantu. Kādreiz jau spēlēju, tas bija sen, taču es  zinu, ka tā var labi nopelnīt un iegūt nepelnītu popularitāti. Kādu mēnesi varbūt divus domāju padzīvot pie Teodora. Teodors saka, ka man vajadzētu mazāk dzert visādus sūdus. Patiesībā viņš ir pārsteigts, cik strauji sarūk viņa alkohola krājumi. Trīs ledusskapji tukši. Tagad es esmu apvainojies, un drīz mēs spēlēsim zoli. Es centīšos nešmaukties.