Ir filmas, kuras spēj izdzīvot tikai kinoteātros. Ir filmas, kurām nepiestāv mājas kinozāles, DVD formāti, videonomas, DC++ un TV reklāmas. Ir filmas, kurām nav vajadzīgs popkorns, pompozi skatītāji un luminiscējoši skaņu efekti.  Šīs filmas saņem žūksni palmoto zaru,  gaviles: „Grandiozi!” un kaudzi kinokritiķu rekomendāciju, sak, „Mēs neesam vienīgie pintiķi, kas skatīsies šo plezīru, skrien Tu ar!”

Atkāpe. Kaut reizi padomāsim par to, ka gan anotācijas, gan recenzijas patiesībā ir komerciāls pasākums. Kaut reizi padomāsim, ka reklāmas rullītis, bukletiņš un plakātiņš ir dārgs prieciņš, ka skatītāju pulciņš ir savaņģojams ar visdažādākajiem trikiem. Un būsim godīgi, blondas sievietes siluets, tāpat kā putojošs alus kauss ir spēcīgs ierocis.

Un tad es atrodos tumsā un raugos kā mainās bildītes un tiek ķircināts sagūstītais skatītājus, protams, arī mani kacina un par mani smejas, rāda ar tukliem pirkstiem. „Tu atnāci, tu uzķēries! Saņem, muļķīt, saņem, dumiķīt!”

Šis nebūs tas gadījums, kad grāmatu veikalā jūs izlasīsiet aizmugurējā vāka  spožo New York Times saukli: „Gada labākā grāmata!” tad vienaldzīgi pāršķirstīsiet grāmatu  un sapratīsiet, ka tie lopi jūs mēģina piečakarēt un nokāst naudu. Nē, šis nebūs tas gadījums, kad jūs varēsiet izņemt DVD, pārslēgt kanālu, nospiest stop vai izdzēst AVI failu.

„Tinies! Vācies! Lasies! Negribi? Neskaties!” Šis būs tas gadījums, kad filma turpināsies un skatītāji skatīsies. Un tas, vai jūs palieksiet līdz beigām, vai aizvāksiet savu pakaļu agrāk, neko nemainīs. Režisors būs uzvarējis, saņēmis jūsu naudiņu un pašapmierinātā smīnā malkos lētu burbonu.