Es stāvēju. Viņi stāvēja. Mēs stāvējām. Jo pāri tiltam brauca zili žiguļi, dzelteni Ikarusi un haki krāsas ZAZi. Bērnībā es piedzimu Maskavā. Toreiz es redzēju kaut ko līdzīgu. Kad pārvācos uz Latviju man bija divi, un viss mainījās. Pēc tam mācījos Juglas pamatskolā, un mans ticības mācības skolotājs bija Baibu Kārlis jeb Kārlis Baiba, un viņš bija mācītājs. Viņa sieva arī bija beigusi teoloģijas fakultāti un sauca viņu Baiba Baiba, un viņa bija audzinātāja. Viņiem bija dēls Jānis Baiba, un viņš bija puika. Nekā smieklīga tur nebija, jo tas vēl bija tas laiks, kad vecāki man negribēja dāvināt savu mīļāko mašīnas marku - moskābeli, jā, „moskviču” ar divām durvīm bez stūres pastiprinātāja un drošības jostām.

Un tad viņi teica  - Mašīnu mēs tev nevaram uzticēt, taču  Tu varētu aizbraukt apciemot Pārdaugavas Baibas.

Un es atbildēju, ka šaubos vai Baibu Jāni es satikšu, jo viņš ir Grieķijā, bet Baibu un Kārli  es noteikti iebraukšu apciemot!

Un mans brālis neko nesaprata, jo viņš bija mazs un vēl nebija piedzimis.

Un Kad es braucu pāri Akmens tiltam es dabūju apstāties, jo mēs visi apstājāmies un kāpām laukā no mašīnām. Un mums vajadzēja sadalīties pārīšos un sajust, ka laiks uz sekundes simtdaļu apstājas. Tā tiešām bija, jo tilta kreisajā stūrī parādījās luminiscējoša plaisa, pār kuru brauca zili žiguļi, volgas un,  un visas citas smukās mašīnās ar divām durvīm.  

Patiesība, esmu pārliecināts, ka gribu nokļūt atpakaļ Padomju Savienībā – dzert greipfrūtu limonādi, iet uz labu kino pa 20kapeikām un sludināt ticības mācību kā Baibu Baibas vīrs.