Skatīsimies uz lietām bez ironijas. Sabiedriskais transports vienmēr ir bijis izklaide sfērā, tāpēc par to jums liek maksāt. Jūs saņemat savu biļetīti un esat improvizācijas teātra skatītājs. Atcerieties, ka sabiedriskais transports ir tik pat demokrātisks, šeit katrs var iekārtoties labākajā vietā. Uzvar stiprākais un veiklākais.  

Klausīties citu sarunās visforšāk ir trolejbusā. Trolejbusos ir krietni mazāk pensionāru, tas tāpēc, ka trolejbusi nepiestāj pie tirgus. Tas tāpēc, ka trolejbusi pūkaināk ieaijā pasažierus, tas tāpēc, ka  trolejbusos visi  atceras bērnību.  

Man patīk skatīties sejās un raudzīties acīs. Daudzus tas kaitina un uztrauc, bet man vienalga patīk. Es nenovēršos, turpinu skatīties acīs. Es  iztēlojos atsevišķas epizodes ar visdažādākajām situācijām, veidoju pārus un nepārus, nosaku saderību starp  izredzētajiem pasažieriem un būvēju dzīves sižetus ar sadzīves dialogiem, mīlas ainām un strīdiem. Tad, kad esmu patiesi aizrāvies, es pasmaidu.

Un tad puisis ar skūto galvu prasa: - Ko lūri?

Un es klusējot raugos.

Pēc tam viņš iedegas un kļūst skarbās: - Tev ir problēmas?

Un es smaidot saku, ka ir.

Viņš kļūst vēl niknāks un saka: -Izkāpsim?

Un es atbildu, ka nekāpsim.

Un tad viņš grib sēsties man blakus, bet es pieceļos un apsēžos pretim  konduktoram.Un tad viņš lamājoties draud un gaida, ka kāpšu laukā, bet es nekāpju. Un tad viņš kādam zvana, un skaidro, ka kavēsies. Pēc tam viņš zvana citam un saka, lai gaida pieturā. Viss kļūst vēl interesantāk, jo iekāpj biļešu kontrole, un es atbildu, ka man nav biļetes.

Un tad biļešu kontrolieris saka: -izkāpsim?

Un es smaidu un saku: - izkāpsim!

Un tad mēs izkāpjam, bet puisis ar skūto galvu noraustās un neizkāpj, tad es parādu trolejbusa mēnešbiļeti un saku: - man ir mēnešbiļete.

Un kontrolieris saka: - Tu esi idiots!

Lūk, to es saucu par  vilšanos.