Pēc trešā alus kausa, es sapratu, ka Anete R. ir vīrietis. Precīzāk, viņa atzinās, ka regulāri injicējot testosteronus un jau šobrīd viņas balss  kļūst krietni zemāka, arī  sejas pamats ir sācis augt, un drīzumā viņai izdīgs arī Tas. Es nespēdams nociesties  trīs reiz palecos. „Nevar būt, nevar būt, nevar būt!” es spiedzu. Tad es izstāstīju savu lielo atklājumu, šo atklājumu es  balstīju uz „Discovery chanel” hipotēzi, kuru pats biju pierādījis ar RSU mikroskopu,  rūpīgi pārbaudot savas plaukstas uzbūvi  –  tātad man ir sabalansēts estrogēnu un testosteronu līmenis asinīs, un es esmu imūns pret x (sievišķo) un y(vīrišķo) hromosomu. „Tā vienkārši ir!” ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi es paziņoju.

Pēc tam man nācās paskaidrot, ka vīrišķības un sievišķības (hormonu līdzsvaru) var precīzi noteikt pēc pirkstu garuma. Sievietēm rādītājpirksts ir garāks par ceturto (zeltnesi) tātad viņām vairāk ir estrogēnu, savukārt vīriešiem viss ir otrādi - radītājs ir nedaudz mazāks par ceturto, viņiem dominē testosteroni. „Redzi, mans rādītājs un zeltnesis ir vienādā garumā, es esmu unikāls gadījums!”

Vēlāk Anete R. skaidroja, ka es  tomēr neesmu īsts vīrietis. Un viņa pat pieļaujot iespēju, ka man esot sievišķie dzimumorgāni. Es, dzērot cetruto, nespēju saprast, kurš no mums ir lielākais dirsējs, bļe.