Ččč...Ievērosim klusumu! Šobrīd  man ir psihoterapija pie personīgā pacienta  - Fausts viņu sauc, viņš ir manas labākais draugs. Līdzīgs tam no grāmatas, kopumā maziņš, taču reizēm nepanesami prasīgs, mauka!

Fausts: „Es jūtos kā narkomāns, kā narkomāns, kas izslāpis pēc kārtējās devas. Pilnīgi izsmelti lūdzošs! Pasaule ir nesaudzīga.”

Es: „Egoists! Cieni cilvēkus, atmetot sevis uzpūstos burbuļus, cieni sevi. Tavai negausībai, zināšanām, apkārtējo viedoklim, statusam, tavām iegribām nav nozīmes. Tā ir kūstoša sniegpārsla, gubu mākonis. Novēro, kāds ir cilvēks viens pats - bez visa liekā! Neuztver personīgi citu ambīcijas, esi mierīgs, esi pacietīgs!”

Fausts: „Man šķiet, ka  bez materiālām, redzami taustāmām lietām esmu nevajadzīgs šai pasaulei!”

Es: „ Daudzi tā domā. Tu taču neesi tik stulbs, bļe! OK. Pirmkārt, cilvēkiem primāri interesē personiskais labums. Tie, kas to noliedz melo! Daudzi grib, lai viņiem ir labi, tas savukārt nozīmē, ka ir vajadzīga gan nauda, gan zināšanas, gan atzinība utt. Ja pasaule būtu pietiekoši konstruktīva, pietiktu ar cieņu. Taču cilvēki ir egoisti! Reti, kurš nav! Tāpēc katrs meklē to, kas izklaidē, uztur tonusu, sniedz labumu, liek sajust, ka dzīve ir skaista.”

Fausts: „Esi tāds kāds esi, esi sev, nebaidies no sevis! Bet tas taču apliecina, ka egoisms ir  visa laimes atslēga!”

Es: „Egoisma augstākais punkts noved pie citu nicināšanas, apkārtējo apspiešanas, viss beidzas ar vientulību, apziņu – es pret visiem, pārāks par visiem! Vēl nāk klāt personiskās ambīcijas un iedomas!”

Fausts: (pie sevis murminot, ar trīcošu sejas izteiksmi novēršas)Esmu egoisma, viena vienīga egoisma upuris, bļe!