"Rudā krāsa ir veiksmīga. Tā iedveš cieņu un mīlestību!" vakar mana kaķene Pusija nejauši ierunājās, samiedza acis un nožāvājas, izstarojot rudi šarmantu un omulīgu auru. Tad viņa aplaizīja kreiso ķepu un sāka mazgāt seju.
    Mans kaķis piefiksē un zin visu. Nostaļģiski atceras katru dzīves sīkumu. Pāridarījumi  tiks atriebti, saticība godāta. Mums ir labas attiecības, kaut arī  bieži strīdamies. Viņa ir mana psihoterapeite. Es maksāju  ar garnelēm, nēģiem, svaigi kūpinātu lasi vai reņģu fileju.
    Vakar iekarsām diskusijā par dzīves jēgu. Biju iedzēris un dedzīgi centos pārliecināt savu kaķi, ka visa eksistences jēga ir attīstībā un panākumos. Pusija  attrauca, lai nemēģinu tēlot demagogu: "Es esmu pietiekoši  ruda, tu stulbais, sūd! Tu esi nepārliecinošs, un vispār, nav tāda dzīves jēga. Ir tikai izaicinājumi!"  Es dusmīgs sabozos un klusi cerēju, ka tā nav tiesa. Nevar būt, ka Puika no masku balles ir uzpircis manu mīļo kaķi. Samaksājis, lai Pusija mani pazemotu paša mājās. Paša virtuvē. Pusija taču nelasa manu blogu. Kaut gan...  Es saņēmos un jautāju Pusijai, kas ir izaicinājums?  "Tas ir lēciens no ceturtā stāva loga, tās ir dzemdības, kautiņš un klaiņošana  naktsnīgā vakarā. Tu baidies no izaicinājumies, tu baidies dzīvot, tu baidies atrast dzīves jēgu!" viņa vaļsirdīgi attrauca un turpināja skatīties manās muļķīgi naivajās acīs. Es pārsteigts saviebos un iedzēru vēl 50gramus Rīgas Balzāmu. "Nedirs, ja!" bija viss, ko spēju izdvest.