Šeit mani sauc par Megiju, lai gan skolā es biju Margarita.  Nolēmu atpūsties Dienvidamerikā,  nopirku avio biļetes un devos ceļā.  Latvijā es jutos kā mauka. Kolumbijā es par tādu kļuvu. Piedzīvojums sākās pēc lidmašīnas katastrofas.  Izdzīvojām četri - vēstures skolotājs Ernests, es, mana kursabiedrene Monika un afroamerikāniete Sāra. Esam iekrituši milzīgā ezerā un izmisīgi ķepurojamies uz krasta pusi. Ūdens ir melns, pilns ar aļģēm un atkritumiem. Krastā trīs rindās sēd liels skaits vietējo iedzīvotāju, bada un saules mocīti viņi ūjina un klaigā, redzot mūsu ierašanos.  Katra rokās ir tukša koka bļodiņa, kas izsalkumā lūdzoši gaida. Jau tad mani pārņēma bailes un neziņa par turpmāko eksistenci šajā drūmi nomāktajā vietā. Situācija saasinājās pēc tam, kad ieradās baltie - šīs zemes  visuvarenie valdnieki - "bada apkarotāji". Ernestu bez  komentāriem nošāva. Sāru piekāva. Mani ar Moniku neskartas nogādā patversmē. Sak, "Jūs gribat dzīvot vai mirt?" Pār maniem vaigiem drudžaini bira asaras. Es redzu uz sajūtu necilvēcisko attieksmi pret sievietēm. Katru no mums ieslēdz būrī un pieķēdē kā suņus. Tad nāk bars balto vīriešu -  nogribējušies, ar taukiem apvēlušies,  speķaini spīdīgiem zodiem, sejās redzams dzīvnieku instinkts. Tiek atlasītas potenciālās sievietes, guldītas uz dēļu grīdas un publiski izvarotas. Kā boksa mačā par mani liek likmes, prognozējot, cik ilgi tēviņš būs spējīgs mani apkaunot... uz brīdi es pamožos...pl.7.40... tad aizveru acis un esmu  nākošajā sapņa epizodē...  Esmu saorganizējusi Kolumbijas sievietes, viņas rīko vispārējus nemierus, protestu un sacelšanos. Mūs ar Moniku kā pašus ļaunuma cēloņus  gatavojas dedzināt krematorijā. Es nebaidos. Es zinu, ka visi mirs agrāk vai vēlāk Es zinu, ka izdzīvošu. Manās rokās ir koka žebēklis ar kuru tā klusi, klusi es tēviņiem uzšķērdu kakla artēriju. Par vēlu viņi attopās. Par vēlu.  Es noskūpstu Moniku un varonīgi atveru acis.