Es to nekad tā skaļi neesmu teicis, bet kad es aizeju uz dzejas lasījumiem, es gandrīz nekad nedzirdu to dzeju, kura tiek lasīta. Es nespēju uztvert teikumus, kuri ir garāki par trīs vārdiem. Tāpēc es sēžu un izbaudu to sajūtu, kad visi ir pieklājīgi klusi un pārsvarā domāju par sevi. Domāju par to, ko es darīšu vēlāk, cik foršas te grīdas un cik forši visiem sakrustotas kājas. Tā ir patīkamā dzejnieku sajūta. Līdzīgi es jūtos, kad aizeju uz klasiskās mūzikas koncertiem. Es necenšos sevišķi klausīties kāds tur mežragam soliņš, vai kā diriģents parādīja to vietu. Es vienkārši sēžu, esmu nedaudz pacilāts un tajā pašā laikā tik garlaikots, ka varu sākt apcerēt visas interesantās lietas.