Nesen nomainīju psihoterapeitu. Pirms tam gāju pie vienas tantes, kura visu laiku, klausās un klausās manī, tad uzdod kontrolljautājumus un beigās piedāvā izrakstīt antidepresantus. It kā man tos vajadzētu. „Nē, nē, nē,” es viņai saku un kratu ar pirkstu: „Antidepresantiem, nē, dodiet man darbus un reālus padomus.” Un viņa man stāsta, ka nevarot pārkāpt kaut kādu tur psihoterapeitu kodeksu.

Tagad tiekos ar džeku, kuram izstāstu pilnīgi visu, kā man iet, kāda bilanse kontā, kas ir izdarīts, kādi plāni dāmai, viņš izskata manu lietu un tad tos darbiņus mēs sarakstām exelī un abpusēji parakstam. Ja nākošajā seansā viss ir darīts, viņš man uzsit uz pleca un saka: „Izcils rezultāts, vienkārši izcils!” pēc tam taisām jaunu līgumu un atkal parakstām. Ļoti patīkami tā strādāt. Praktiski dzīvoju vienā gandarījumā. Jā.