- 2/10/12 02:32 am
- Esmu tādā stāvoklī, kad pēc iespējas mazāk gribu informēt apkārtējos par savām ikdienas gaitām. It sevišķi radiniekus, draugus un jūtīgos interneta cilvēkus. Tāpēc man patīk jokot un izdomāt stāstus par tādām abstraktām lietām kā mūzika, nāve vai mīlestība. „Šodien spēlēju dziesmas, haha” Es nezinu, varbūt esmu vīlies cilvēkos, varbūt esmu vīlies sevī, jā, tomēr vairāk vīlies sevī. Jo pēc dabas esmu tāds pļāpīgs un riebīgs cilvēks, kurš nevar nociesties, lai tikai neizpļāpātu to noslēpumiņu, kuru tikko esmu ieguvis. Un viss tikai tāpēc, lai saņemtu mazo dienas orgasmiņu. Tāpēc jau cilvēki mani ienīst. Ak, Dievs, kā es tagad ienīstu pats sevi! Fui! Fui! Fui! „Aizver muti, dzeltenais žurnālist!” no rīta skatoties spogulī es sev teikšu un ar skropstu tušu krāsošu pelēkas uzacis. Gribu kļūt par to ideālo cilvēku, kas vienmēr par visiem izsakās neitrāli vai arī labi. Bet tas jau nav iespējas. Es taču nevaru vienmēr klusēt un smaidīt. Lai gan tāds ir mans mērķis, vismaz turpmākais, jo mērķim ir jābūt. Un tikai tad es jutīšos kaut nedaudz kā cilvēks. Jā.
Mūzika