Mani sajūsmina, ka puiši atgriežas pie savām iepriekšējām draudzenēm. Man tas šķiet tikpat mīļi un pašsaprotami kā radīt bērnu, turklāt tā ir tāda vīrišķa cieņas izrādīšana un spēja apzināties, ka pasaulē ir arī augstāki spēki par nāvi, kas šķirs, tikmēr Anna ļoti pārdzīvo, ka ir trāpījusies pa vidu tādām bijušajām attiecībām un tikusi izvarota, viņa pārdzīvo, un es viņu  cenšo mierināt ar savu piemēru. Es viņai stāstu kā katru gadu glābju neskatāmas attiecības vienkārši ejot un pārguļot, nojaucot šķēršļus un nejūtot aizvainojumu. "Koncentrējies uz baudu, tu dari pareizu darbu," es viņai saku, un viņa man pārtrauc, sakot, ka tomēr jūtas slikti, jo viņai tās arī bijušas nopietnas attiecības. Attiecības, uz kurām viņa lika tādas cerības. Un tad es, sajūtot tādu kā nelielu azartu, saku, ka viss vēl nav papists, mēs atradīsim tev citu draugu un visu atgūsim!