Man nekad nav patikusi tikai viena dziesma. Bērnudārzā man patik trīs dziesmas, bet skolā kādas sešas. Taču droši vien esmu monogāms cilvēks. Kad bērnudārzā bija jāguļ diendusa, es parasti negulēju un domāju visādas situācijas, kuras varētu darītu. Piemēram, Aija prata ļoti labi dziedāt. Un tad es domāju, kā mēs kopā dziedam koncertus. Ar Martu gribēju bučoties, tāpēc biju nolēmis viņu apprecēt, bet ar Lieni iedomājos iet pagalmā šūpoties. Kad bija jāiet dejot dejas "ritmikas" nodarbībās, tā bija iespēja kādu no viņām uzaicināt. Aicināšanas brīdī bija jābūt ātram, vienā rindā stāvēja zēni un pretējā rindā meitenes, un pēc signāla "starts" bija jāskrien pie noskatītās meitenes. Ar laiku jau katrs zināja savu pāri, bet sākumā bija iespēja ekspermentēt. Marta vienmēr atteicās ar mani dejot un izvēlējās dejot viena vai arī nedejot nemaz. Ar Aiju es nevarēju dejot, jo viņa bija pārāk maza augumā, un ar Lieni arī nebija īsti forši, jo viņai nebija ritma izjūta, tāpēc es dejoju ar Maiju, Daci vai Evitu un beigās dejoju tikai ar Maiju, jo mums sanāca vislabāk.