Šovakar braucot ar škoļņiku pa Hospitāļu ielu uz Zirņu ielas krustojuma pēkšņi redzēju neparastu mauku. Viņai bija balti mini svārki, kaut kādas drēbes un gari zābaki, kas iesedza ļoti tievas un garas kājas. Kājas bija tik tievas kā sērkociņi. Pārspīlēti lēnā un izkoptā solī viņa pārvietojās pa ietvi. Šķita, ka tie zābaki ir nedaudz par lielu. Iedomājos, ka tādas kājas noteikti ir ļoti trauslas un bieži lūzt.

Braucot garām, centos ātri ieskatīties sejā. Secināju, ka tā ir ar kaut ko apstrādāta, iespējams ar lāzeriem, bet varbūt vienkārši ar krēmu. Krūtis neredzēju, jo braucu pārāk ātri. Nezinu, kāpēc manī valdīja tāda pietāte, maukas jau vēlas, lai uz viņām skatās.

Pie miera ielas krustojuma apstājos un atskatījos vēlreiz. Nospriedu, ka esmu nepareizi rīkojies un griezos atpakaļ. Mauka nekur tālāk nebija aizgājusi. Uzņēmu iepriekšējo ātrumu un, veicot asu apdzīšanas manevru, skaļi nobremzēju, sametot aizmugurējo riteni nedaudz uz sānu. Nebiju tā sen darījis, tāpēc, zaudējot līdzsvaru, negaidīti aizkritu projām.

Sāpīgs asfalts iecirtās elkoņos, un rīkle sametās kamolā. Lai kliedētu neveiksmi, ātri izvilku telefonu un sāku spaidīt pogas. Ar vienu no acīm ieskatījos maukā. Mauka sastingusi stāvēja. Šķiet, ka viņas vaibsti bija pārāk stīvi, lai imitētu sajūtas, taču acīs kaut kas notika. Varbūt tās bija atmiņas. Noriju negaršīgās siekalas un piecēlos. Jautāju, vai viņa gadījumā nezina, kur šeit ir tuvākā aptieka vai hospitālis. Roka smagi asiņoja un varēja sākt pūžņot. Viņa papurināja galvu un no rokas somiņas izvilka nelielu flakoniņu ar uzrakstu Fungispray. "DEZINFEKCIJA," viņa dīvaini biedējošā balsī izgrūda un sašķobīja seju. Traks akcents, es nodomāju, uzpūtis uz brūcēm kodīgo šķidrumu, pateicos un neatskatījies devos projām.