Jāņiem gatavojos savlaicīgi. Jau pavasarī sāku domāt siera receptes un uzliku gatavoties alu. Vēlāk nodibināju kontaktus un aktīvāk darbojos pa mājām. Zināms, ka esmu „Tīraines Staļļu” kluba biedrs, tāpēc uz Jāņiem ar klubu nolēmām rīkot izbraukumu pa Vidzemi. Balti zirgu pajūgi pa īpaši grantētu zirgu maršrutu. Ak, zirgi.

23.jūnija pēcpusdienā laiks bija labs, alus auksts, un bērni rāmi dziedāja dziesmas. Braucām gar jūru. Saule. Sievas pie vainagiem, vīri pie gaļas. Mikiņš tramīgi raugās uz logu. Bet fonā daba, čalo kaijas. Lapmežciema pieturā mums piebiedrojās vēl līgotāji, bet tuvojoties Klapkalnciemam nomira viens no mūsu labākajiem zirgiem. Viņu sauca Ēvalds. Sākumā visi skuma. Taču vēlāk sāka staigāt apkārt šņabja un alus pudeles un drīz vien pārējos pārņēma liela omulība un līksmība. Atceros, ka ilgi nespēju to pieņemt. Zaudējums bija pārāk liels.

Kas man patika Jāņos, tad tā ir tā kopības sajūta. Daba. Rotaļas, dziesmas un dejas pie uguns, tas ir tas labskanīgākais lietojums, un viss skaistais, tā kultūra un mantojums, kas vienmēr būs un paliks.